| katram pa savējam |
[Jan. 22nd, 2014|08:42 am] |
izlasīju to Laimoņa Pura vēstuli un krietni aizdomājos, nodarot virpai kaitējumu neskaitāmu desmitu eurō apmērā, aiaiai, kas nu būs~~
sakritīgi, ka vakar ar rū un krū akurāt Puru un citus tribunāla ļaudis kau kādā sakarā pieminējām. gan sirmos vīrus, kurus mierīgi var saprast, jo viņi no sistēmas visu dzīvi tikai apaļu pēcpusi ar brūnu bezcerības stvītriņu redzējuši, gan jaunākos karstgalvjus, kuri diezgan agresīvas klaigāšanas vietā varēja kaut zemi iet strādāt vai mežu stādīt. vismaz laiku pa laikam savam kvēlajam paštaisnumam uzmest kritisāku aci. visiem jau viņš ir, pūķītis, kas jāaprūpē, jāpapaijā, lai nešpļaun zibeņus pa labun kreizī.
12 gados cilvēkam ir brīv būt diezgan panaīvam, kas principā ir derogatīvs apzīmējums ļoti cilvēciskai lietai — labticīgumam. šī jau arī nebūs tā īstā dziesma, ko rādīt ārzemniekiem, taču savam iekšzemniekam šorīt to atskaņoju gan un ļāvos, lai iekšā kaut nedaudz kas ietrīcas no laika, kad Rēzija un Krists stāvēja plēves lietusmētelīšos Imantdienās un baroja zilus putniņus, vai kad videnes izlaidumā klases audzinātāja mums bargi (da vienkāršs, cilvēcīgs izmisums) skatījās mutēs, vai dziedam līdzi lpsr vai psrs himnu. es jau dziedāju arī (ja manas rudimentārās prasmes gaisa šūpošanā kāds uzdrīkstētos dēvēt par dziedāšanu), tikai galvā skanēja naīva meldija, un aktu zālē lidinājās čuriki, uz putekļusūcējiem un reaktīvām slotām. |
|
|
