|
Jan. 21st, 2014|05:01 pm |
jēziņ. man ir tāda, zinies, brīvdiena, ka es nupat ar šausmām un slinkumu (un neizskaidrojamām sāpēm kreisajā sānā) nolīmējos no matrača un uzlēju kapiju, lai varonīgi cīkstētos par savām tiesībām internetā (nu, man tur viens pasūtījums nepienāca un tā, kā saka, tāteikt, vai ne...), bet es esmu draisks un laisks (un biš no plastilīna), un visu neilgo rītu nodarbinu sevi ar domām par sadraudzības nozīmi kosmosā izspļauta cilvēka acumirklīgajā mūžā.
paredzēts nekas nav, bet tieši tāpēc var paredzēt jebko. manis pēc tu varētu pat apmeklēt manus apartamentus, ja vien es pagūtu nolaist trubās visas šīs nedzīvās jaunkundzes (ak, dzīve, kāpēc tu nevari būt tik romantiska?), bet esmu gatavs kā tāds postpadomju pilsonis katrā brīdī atsaukties uz taurītes pūšanu un gavilēšanu, lai ar' spelgonis nešpetni triektu šai jaunajā miesā līdz sirmumam nepiedodamas aukstasinības svītras.
Ja nu tu taisni nopircis jaunu samta galdautiņu un torti "Kaprīze", es varētu kļūt nevaldāmi pakļāvīgs dažādām operācijām ar brīvā laika iznīcināšanas (pārstrādāšanas mulčas desā) nolūku un mērkķi. |
|