|
Jul. 9th, 2012|03:01 pm |
M.Gasparovs raksta: „Kad 1962. gadā tika gatavota pirmā semiotikas konference, es saņēmu ielūgumu tajā piedalīties. Tas mani samulsināja. Šo vārdu es biju dzirdējis bieži, bet īsti labi to nesapratu. Nejauši bibliotēka es satiku Padučevu, mēs nesen bijām bijuši kursabiedri. Es jautāju: „Kas ir semiotika?” Viņa man stingri atbildēja: „Neviens nezina.” Es jautāju: „Vai ritmika трехударный дольник – tā ir semiotika?” Viņa tikpat cieši atbildēja: „Protams!” Tas mani iespaidoja. Es nodevu tēzes, un tās publicēja.
Tagad pēc trīsdesmit gadiem, ma šķiet, ka esmu izaudzis līdz tam pašam līmenim: nevar pateikt par semiotiku, kas tā tāda ir, bet var pateikt par priekšmetu, vai tā ir vai nav semiotika. Strukturālisma laikmets pagāja, par Tartu-Maskavas skolu sāka rakstīt memuārus, un tajos es izlasīju it kā tiešām nav izlemts, kas ir semiotika: zinātniska metode vai zinātne ar savu objektu. Tas mani nedaudz nomierināja. (ff) ”
|
|