tikko iztēlojos tādu scēniņu:

sēžam, tātad, draudzīgā bariņā ap to reņģu bļodu, šņakstināmies, bet citādi bišk tā kā neveikls klusums. un tad Tava mamma iebiksta Morisam ar elkoni sānos: „Paklau, vecais! Ko tu teiktu, ja mēs abi tagad izdomātu mirt?” Šis saķer pakrūti un viegli gārdz — maķenīt par ņipru iebakstījusi — divas lauztas ribas, Ortopēdijas un traumatolōģijas institūts, atlabšana mazās Parīzes pavasarī, un vispār pilnīgs hippijs ends. divdūriņas gaisā skrēja. priekškars. un reņģēdāju vārds pilnībā reabilitēts.

man nav ne jausmas, kā tas viss ir. manai mammai tūliņ būs tikai 70. bet mēs abi ar viņu jau sen nāvei parādā. pats gan es tā nedomāju, vien nepārbaudītas klačas no dakteriem. bet tas palīdz visu ņemt bōnusā. tais brīžos, kad aizmirstas miršana.
Tu turies!

(Reply to this) (Parent)