| prokrastinācija, part II: otrais krasts |
[Mar. 11th, 2012|02:42 pm] |
padomju laikā tipogrāfisko pinti ieraudzīja mans liriskais eps ar nosaukumu
domu vulgarizācija:
buutu juurja aizsalusi
paarietu uz otru pusi
tomeer juurja nesalst vis
juurjai rjuup mans liktenis
aizdomas par vulgarizāciju nekavējoties apstiprināja kāda ģimenes locekle, telefōniski šo pantiņu nodēvējot par disidentisku. viņa, protams, nezināja, ka bēgt dažus gadus iepriekš biju izlēmis caur Somiju, nevis Sviedriju. un ka to sapni jau biju izsapņojis, no sava zviedru valodas skolotāja, leģionāra, kuru SEski 1946. gadā izdeva krieviem, uzzinot, ka somi ar mani, visticamāk, rīkotos tāpat.
šonakt burvīgi izgulējos. iespējams, pat pārgulēju (kaļķis no переспалъ) un šobrīd jau kurjo stundu braši prokrastinēju.
noskatījos līdz galam Lilyhammer pirmo sezōnu un izlēmu aizvest savu meiteni uz Munameģi Noŗgi 17. maijā.
kamēr otrā sezōna vēl top, turpināju sērfot pagātnes viļņos un uzdoooros livejournal ierakstam no 2008. gada Pēterburgas burtjājēju konferences. izrādās, dūriņš tapis piefiksēts brīdī, kad Viķoks Hariks, saukts par Haŗoku, stāsta man par šī burvīgā fonta aizraujošo un pirātisma pilno vēsturi.
es to šobrīd neatstāstīšu, ļauj man vēl brīdi klusumā pagremdēties atmiņās. ļoti siltās, pat karstās, starp citu. jo uz to konferences nobeiguma ballīti ierados ne tikai ar gandrīz 40 grādu temperadoooru, bet arī ar aptuveni tikpat kreftīgu armēņu koņaka blašķīti, ko krievu kolēģi no sirds novērtēja (cik ta var to sūda vīnu strebt?)
ielāgo, ka vārds krievi šai pukstā minēts divreiz. un abreiz ar diametrāli pretēju nozīmi. tā gadās.
vienīgais, kas negadās, ir tas, ka manu vārdu uz burtnieku krūšu nozīmītes tie unikōda ģēniji būtu spējuši uzdurkāt riktīgi. allaž nākas ar uzkrītošiem pintes triepieniem to labot.
abet no otras puses — kurš vispār zina, kas ir „pareizi”, kā mani sauc un kas es esmu? Nobodooora knows.
Laiks celties virpai. Saule jau gabalālālā.
 |
|
|
