| sacredō |
[Apr. 30th, 2011|10:42 am] |
pirms 10 gadiem piezvanīja N un lūdza paņemt krēslu, jo esot ziņa, kas mani nolikšot gar zemi. kad uzināju, ka mans vismīļais draugs izkāpis pa 42. dzīvokļa logu, tā arī paliku stāvam un cenšos nostāvēt vēl šobaltdien, lai gan pirms 2 dienām atvadu vakarā Garaiņu līcī izplūdu gaŗos atmiņu stāstos par Stefiju un visu, ko mēs kopceļā bijām pieredzējuši. tik gari un godīgi es par to vēl nebiju runājis. blame it on pohas. or pohuj.
šorīt manējie vēl saldi dus, es paķēru fiksīti un izlaidu fiksu riksīti pa Īzlingtōnu. sen nebija braukāts ne ar fiksi, ne pa Londōnu, turklāt acis un refleksi vēl visai miegaini, tālab izveidoju vairākas interesantas dzimumsituācijas. nekā bīstama, mind you. paralēli pie sevis dungoju vispirms dziesmiņu Duglasam, dziedāmu pēc viņa nāves, bet tad līgani pārgāju uz līksmāku ritmu un ilgi nevarēju saprast, wtf, kas tas par rādiōhītu, kas ieperinājies starp ausīm. vienīgie vārdi, ko meldijai varēju pielīmēt, bija krieviski mīļie а мне всё похуй. es vēl pie sevis nodomāju, ka diez vai internets un mani draugi spētu man palīdzēt atšifrēt avotu, kad leksēma draugi iezvanījās ar pazīstamu toni. un es atcerējos gan, kas tā par dziesmu. paldies jums, draugi.
piesēdi, Ļusjka, tūlīt nokritīsi |
|
|
