| stundu stāvu domādama, kam lai kāpju kamaMĀS |
Jan. 13th, 2011|06:28 pm |
toziem akurāt biju atradis pirmo legālo darbu — Oslō piepilsētas SHELL benzīntankā. draugi gan klārēja man par Nelsōnu Mandelu, gan briesmīgo apartajīdu, taču es viņu boikotu noboikotēju atpakaļ, jo jau labu laiku biju spiests no tiem pašiem draugiem aizņemties nelielas summas pastmarkām un aploksnēm jauniem darba pieteikumiem. no sava desmita duču vēstuļu man līdz tam brīdim bija atbildējusi tikai Karalistes ārlietu ministrija, kurai es padevīgi izlūdzos apkopēja vietu. šamie norādīja, ka es ar saviem diplōmiem un citām GDA normām patiesi varētu lieliski iederēties viņu apkopēju kolektīvā, diemžēl NK ir NĀTŌ un traļi vaļi, paldies par centību, jaunais varšavspakta cilvēk. smieklīgi, ka gadus 6 vēlāk viņi paši mani uzaicināja darbā, bet tas jau nav MASs.
lepns tātad benzīntanka darbinieks, es tikko Ziemassvētkos pirmajā atvaļinājumā par Intūrista vekseļiem biju izbraukājis mājas un ieradies apukaļ pa taisno no kuģa uz kolektīva Ziemsvētku balli, tā saukto Jūlebūrdu, kur visi tradicionāli bezjēgā pierijas un piepļaujas. es vienkārši afigēju no tās pārpilnības uz galdiem lepnā motelī izīrētajā restorānā. visi tik skubina nabaga radinieku no nepareizās eirōpas — paņem, puisīt, gabaliņu... diezgan drīz aizgāju uz tuoču un izkorķējos. vai nu trieciens māgai bija par ņipru, vai arī kontrasts ar Latviju par lielu. vakara turpinājumā pārtikā lietoju tikai dzērienus, bet tas arī nav MASs.
šitādu lepnu benzīntanka darbinieku Universitāte nesen bija iesijājusi samērā jaunajā, bet jau nez kāpēc prestižajā mēdiju un komunikāciju nodaļā. mums jau bija notikusi viena sanākšana ar pasniedzējiem, neformāla, pie vinčuka, svaigi celtajā un spilgti izgaismotajā stikla un metāla pilī. liela daļa profesūras bija tipiski sešdesmitastotnieki. nōrvēģu intelektuālā elīte tradicionāli ir visai pakreisa, un daļa savas maoistu biedrukartes nekur tālu nebija nolikusi. saprotams, vīna un vakara gaitā es izbanoju vairāk kreiso troļļu, nekā cienījamais cibiņš divi_g pagūst nedēļas laikā ;) — visus, tobiš, nafig.
ziemas nakts vēsums mazliet remdēja studenta un benzīntanka darbinieka uzvirdušo prātu, atcerējos, ka man tikko sākusies dzimšanas diena, trīspadsmitā mēneša trīspadsmitais dātums, un devos pie Stefana, kurš mājās jau dežūrēja pie CNN, skatoties, kā prezidents Krūmiņš vecākais močī kongresu un sauc tautu uz Deserta Šturmu. šādā jautrā noskaņā nosvinējām pirmās sešas 13. janvāra stundas, kad Tērnera kanāls pārtrauca Breaking News no Kongresa ar vēl breikingākām ziņām no Viļņas. todien man atgadījās mazs nevrōzs nobrukums, bet pāris dienas vēlāk draugi-sanitāri uzskatīja, ka esmu bez pieskatīšanas laižams uz ielas, ko izmantoju, lai apciemotu draudzeni Jūliju Aeroflotes kasēs un izdiedelētu no viņas pirmo iespējamo variantu Austrumu virzienā, un nākošajā vakarā zvanīju pie dzimtā dzīvoklīša durvīm, katrā rokā pa nelielam čumodānam, kuros bija sapakots viss mans privātīpašums, ieskaitot NSRD kaseti. durvis vērās lēnām un palika tai nedabiskajā pōzā, uz ķēdītes. labvakar, mamm, teicu. es ta laikam ar jums, bet vai tad tas ir MASs?
nē, nav. es tikai divas rindiņas gribēju uzklikšķināt. gadu vēlāk uz universitāti stažēties, vai kā to māžošanos sauc, atbrauca divi braši un visādi citādi jauki zeļļi no mājām, L. Lapsa un J. Brazovskis. šobrīd, ja pareizi saprotu, viņi ir pretējās barikāžu pusēs. es tik par to, ka vienlaikus ar atceres dienu svinībām der apdomāt, cik daudz barikāžu mēs paši pa šo laiku neesam saslējuši, kur gadās un kur pagadās, un ko ar to visu iesākt. tā, es pateicu „mēs”, tas ir maksimāls MASs. adidas! |
|