Uz pirkstgaliem tā sniedzas pēc
   ražošanas spēkiem un pār-
   velk slapju sūkli i igrekiem
   i grēkiem, un stāv pie viņa
   sola un nemitīgi runā par
   piecām formācijām, tas sa-
   plūst skaļā dunā, viņš lē-
   nām izstiepj pirkstus, un
   sirds tam lec un dauzās,
   un dievi vaļā muti aiz di-
   mensijām klausās, un viņa
   runā tālāk, un viņu īkšķi
   duras un trīc un skaras
   plaukstas, un nezin, kuras
   kuras, un subjektīvā telpa
   čīkst, liekdamās ap viņiem,
   kam asins spārdās īkšķos
   ar sīkiem zābaciņiem un
   izspiežas uz mēles, un šļāc
   izapakš nagiem, un niezot
   laužas pierē un izliecas par
   ragiem, un viņa runā tālāk,
   un asins aug un lejas, ver
   dievi dimensijas, blenž,
   sānos grūž un smejas.