| eine klaine Nahtarbait |
[Apr. 9th, 2009|02:15 am] |
nolūrējām Hausu, un sīmanis jau uzmācās, kad tomēr nolēmu sagatavot džentelmeņa komplektu – puera/piparmētru tēju ar pienu, mazu graņonku ar lielu pudeli portvīna un vidēja paskata kāsīti, lai pāris stundas padarbotos globālās ekugnōmikas uzplaukuma laukā. rīt Voldemārs iebrauc; tā atliks vairāk laika saviesīgajai daļai. dž. komplektā šovakar ietilps arī pāris stundas ar VIA DePress [vēlāk Holy Toy] ierakstiem, kas man klusiem spārniem uzvēdina tik plašu sajūtu spietu, ka mēģināt to saukt vienkārši par nostaļģiju vai kādu citu aļģi būtu cūcība. De Press – tie ir piepīpēti krogi vai koncertzālītes 90-to gadu sākuma Oslō, pustraks polis, politiskais bēglis Andžejs Dzjubeks, saukts par Nebbu [Knābi, pa nōrvēģiskam], tas ir vinils un magnētiskās lentes, tas ir diezgan pamatīgs pālis, galu galā, un mūžīgas iemīlēšanās turklāt.
ņemot vērā vēlo pēcpusdienas stundu, uzlikšu tev kaut ko līrisku: Cy Bocycie Swinty Ojce. Kā bīstas svētie tēvi, ja pareizi saprotu. šī mūzika [protams, kopā ar NSRD un Keivu], kad man bija divreiz mazāk gadu kā tagad, ļāva man ticēt, ka modernais cilvēks var būt kas vairāk par konsūmeru. tādu sūdu bedri, nevajadzīgo sapņu šrotu. es biju galīgs zaļknābis, un tomēr es šobrīd viņam ļautu iekikot man/sev assu diezgan neskaitāmas reizes. lai gan, ko tas daudz līdzētu? no otras puses – optimisms mirst pēdējais. 42 grami, vai cik tur tās divdūjiņas svēra |
|
|
