| vecpuiša vēlās brokastis |
[Nov. 21st, 2023|10:42 pm] |
palicis mājās viens un izsalcis, ķēros pie darba jeb ad-rem-alīna. uzmetu acis notašķītajai plītij, izvilku no pakšiem likvīdos līdzekļus, uzvilkus cimdus…
kā arī cepuri un jaku un devos uz ēdnīcu pēc zupiņas. nokavēju tikai pusstundu un stoiskā mierā izlēmu paņemt dārgo picu pie stūra itāļiem – divas sloksnītes, guļaķtakguļbļaķ!. tur biju nokavējis jau divas stundas. un tai pirmā sniega mierā pieteicu boikotu ķebabiem, arī Latiņa pusfabrikātus testamentēju citiem līdzpilsoņiem un šļūcu appukaļ pie savas trešā svaiguma plīts.
uztaisīšu ka sev kvizīnes kvīnu, izlēmu bez minstes un pagatavoju tādu Boloņēzi, kāda nevienai Lidojošajai vardei līdzās nav stāvējusi.
par spīti sīkiem setbakiem.
piemēram, špagati mājās atradās vien 2-ajā izmērā. pēc pusgada es tādus bez brilles pat saskatīt nespēšu.
kuminu es atradu, bet, kādā pagrīde Vika ir iebāzusi koriandru, ierindas konspirādōrs nejēdza sataustīt. disputu par to, ka šīs garšvielas neietilpst Buloņas mežā sertificetajā receptē, uzskatu par ne(ie)derīgu.
siera jautājumā vispār absurds – leckapī ir 8 inkluzīvi-ekskluzīvi franču sieri (divi ar faken trifelēm, ajčittjūnot, no kuriem viens Gallgalā ir pieejams vien pāris nedēļas novembrī), bet nevienas Tilzītes, Čedaras vai Zemzemes provinces Hollandes. labka vienā stūrī bij iežmiegts pavecs parmidžāns, to arī saberzu bez žēlastības.
kamēr šito rakstīju, pieēdos līdz sātai. kas manā gadījumā ir sōfas atzveltne.
hmmm, tikko atcerējos, ka rīt jāiet uz darbu. bet es mērces ziedā liku 9 paprāvus ķiploku zobiņus. es pat atceros, kāpēc. bet tas ir ļoti garš stāsts. |
|
|