|
[Nov. 23rd, 2019|02:42 pm] |
ēku, kas mūsdienās nes fon Stricka vārdu, padomju laikos bija okupējusi nopietna iestāde, ko mēs pazinām ar abreviadūru ОВИР, lai gan īsti nemācējām to atšifrēt. es tur ierados jau stiprā režīma norietā, '89. rudenī. pirmo reizi, lai iesniegtu ielūgumu no norvēģu drauga uz divām nedēļām apciemot Karalisti, kā arī dažādas rekomendācijas, raksturojumus un izziņu no armijas, ka nezinu visus nukleāros kōdus un slepeno točku atrašanās vietas. otro reizi, pāris nedēļas vēlāk, lai saņemtu izbraukšanas dokumentu, tā saukto ārzemju pasi. otrā reize, starp citu, varētu būt bijusi precīzi pirms 30 gadiem, skaidrā un sausā novembra dienā. es joprojām neticēju, ka jelkad spēšu šķērsot plašās dzimtenes robežu, viss notiekošais atgādināja fantasmagōrisku joku, bet, kas neriskē, nedzer šampānieti vai nedzer vispār. iespēros iekšā čīkstošā parketa priekšistabā un, stādījies priekšā, padevīgi ziņoju, ka esmu ieradies pēc dokumenta. – tu ko, neredzi!? pusdienas pārtraukums! vēlāk pienāc, – man tālaika valsts valodā nīgri uzķērca panslāvisks babucis. pulkstenis bija knapi 11 no rīta, es izgāju no vīzu daļas, piesēdu uz trotuāra maliņas un iegrimu pārdomās par to, cikos varētu būt vēlāk. no Mier-Tallinas krusta manā ģenerālajā virzienā klibodams kustējās vecāka gadugājuma vīrs (o'vīrs?), ik pēc pāris soļiem piestājot, animēti vēcinot gaisā savu spieķi un izkliedzot man nesadzirdamu sprediķi debesīs. viņš iecerēto trajekdōriju traversēja tik lēni, ka pirms mūsu kontakta paguvu aizdomāties vēl par vairākām nozīmīgām lietām – par meitenēm, studijām un nākotni vispārībā. vien, kad mūs šķīra kādi metri desmit, atkal palūkojos uz vecūksni. viņš bija pārpūlējis savas balssaites un sēca kaut ko pilnīgi nesakarīgu, varēju atšķirt tikai atsevišķas pieturzīmes, mātes mēlē izsacītas. tomēr nu jau šai situācijā jautās kas ominōzs. izskatījās, ka no visiem cilvēkiem pasaulē viņš runā tieši ar mani. pirmo virtuālo sitienu ar spieķi viņš man centās izdarīt no kādu 5 metru attāluma. jums tas tagad var šķist smieklīgi, bet es tai brīdī jau itin labi zināju, kāds spēks, apņēmība, izturība un nolemtība var mitināties vecos fronteniekos. labi vien bija, ka pierausos kājās, citādāk sekojošo sv. Vita deju es būtu izpildījis jau ar pāršķeltu seju. tagad jau es, protams, saprotu, ka viņš manā sēdošajā pōzā pie čekas tempļa saredzēja provokādōru-zaimotāju – nu, tādu proverbiālo anglosakšu tūristu, kas atvieglojas uz Brīvības pieminekļa pakājes, bet tobrīd man pat prātā nevarēja ienākt, ar ko tieši es tā varētu būt sarūgtinājis veco cīnītāju. nē, nekāda sadursme mums nesanāca, es vēl toreiz biju visai sprigans ķipars, kamēr večuks – no tiesas jau zārka ķirmjiem parādā. tomēr tieši šo epizōdi es proverbiāli vainoju tajā, ka uz tik ilgu laiku no šejienes notinos. |
|
|