| |
[Mar. 2nd, 2019|01:42 pm] |
vēlos jums paziņot, ka VIA ELO ļoti labi sapasēja ar vēlīnā pioniera agrīno pubertāti. 1981. gadā mūsu 13-14 gadu vecie prāti jau bija atrisinājuši Hamleta binōmu uz pozitīvas notes, taču nekavējoties nokļuvām nākošajā slazdā ar jautājumu – ja jau būt, tad vai tiešām tikai SHIT-tā?
Maskavas olimpiskais lācītis tikko bija aizlidojis izplatījumā meklēt Belku un Strelku. Un Laiku, protams. Brežņevam bija atlicis gads ar astīti. mēs sēdējām mazos bariņos, dzērām atdzesētu pepsikōlu, ko pēc apm. 20 gadiem jaukā rindkopā pieminēs Peļēvins, un klausījāmies ELŌ albūmu Time. bažīgi samājoties pie The Way Life's Meant to Be.
i still wonder
nejauciet, šis nav Smoukī, neraugoties uz kastaņjetēm. |
|
|
| |
[Mar. 2nd, 2019|02:42 pm] |
|
pizģec |
|
|
| |
[Mar. 2nd, 2019|07:42 pm] |
mājās kaukāda bēdu ieleja. visi pieaugušie bimbā. tā kā bērnu nav, tad vismaz tie mierīgi.
pat Bietes jaunā saimniece jau bija informēta. rajōna neirālais tīklājs.
kamēr viņa mani mierināja, es atcerējos gadījumu no sava otrā gada medbrālīša karjerā, kad tikko tālāk bija aizgājusi viena sieviņa no Eritrejas vai Etiōpijas. viņas apstāvētājas, kāds krietnu astoņu dienvidsuitu sievu prāvs pulks, sacēla tādu gaudu un raudu dziesmu ļembastu, ka visas māsas samuka centrālē, bet es paliku iemīts granīta grīdā pie palātas.
– nemīz, mazais! novelkot no galvas burkai līdzīgu priekšmetu un izpurinot kastaņbrūnās cirtas, man uzsauca viena no apstāvētājām, pārnākusi manā koridōra pusē un atspiedusies pret palodzi.
– tā mums ir tāda tradīcija. kopā vieglāk.
uzpildīsim blašķīti un ejam. ja kāds piebiedrosies, dalīsimies. |
|
|