|
Mar. 2nd, 2019|07:42 pm |
mājās kaukāda bēdu ieleja. visi pieaugušie bimbā. tā kā bērnu nav, tad vismaz tie mierīgi.
pat Bietes jaunā saimniece jau bija informēta. rajōna neirālais tīklājs.
kamēr viņa mani mierināja, es atcerējos gadījumu no sava otrā gada medbrālīša karjerā, kad tikko tālāk bija aizgājusi viena sieviņa no Eritrejas vai Etiōpijas. viņas apstāvētājas, kāds krietnu astoņu dienvidsuitu sievu prāvs pulks, sacēla tādu gaudu un raudu dziesmu ļembastu, ka visas māsas samuka centrālē, bet es paliku iemīts granīta grīdā pie palātas.
– nemīz, mazais! novelkot no galvas burkai līdzīgu priekšmetu un izpurinot kastaņbrūnās cirtas, man uzsauca viena no apstāvētājām, pārnākusi manā koridōra pusē un atspiedusies pret palodzi.
– tā mums ir tāda tradīcija. kopā vieglāk.
uzpildīsim blašķīti un ejam. ja kāds piebiedrosies, dalīsimies. |
|