| Mājas Viesis Nr. 23 (1872. gada 3. jūnijs) |
[Dec. 10th, 2017|02:42 pm] |
Vēl no Rīgas. 1mā Juni dienā tika tas dzelzu-ceļš no Rīgas uz Mīlgrāvi atvērts un braukšanai nodots. Braukšanas laiki nolikti tā: No Rīgas uz Mīlgrāvi izbrauks: 1) pulkst. 5,30 min. no rīta, 2) pulkst. 11,30 min. priekš pusdienas, un 3) pulkst. 4,30 min. pēc pusdienas. No Mīlgrāvja uz Rīgu izbrauks: 1) pulkst. 8,10 min. no rīta, 2) pulkst. 2,30 min. pusdienā, un 3) pulkst. 8,30 min. vakarā. Katru reiz šo ceļu nobrauks pa 25 minutēm. Katrā reizā var reiznieki līdz braukt un tiem jāmaksā 2tras klases vagonā 24 kap., un 3šas klases vagonā 13 kap. Tad nu mūsu Rīga ar vienu dzelzu-ceļu atkal bagātāka un ceram, ka rudenī arī tas ceļš uz Bolderāju tiks atvērts, kad nāks gatavs tas dzelzu-tilts pār Daugavu, pie kā tagad ar visu spēku strādā.
— Uz valsts iekšīgu būšanu ministerijas pavēlešanu Vidz. gubernijas vald. izziņojuse, ka tā nodošana par suņiem pa šo 1872 gadu pie pilssētas valdīšanas jāiemaksā bez kavēšanās un proti: visiem tiem pilssētas policejas apriņķī dzīvodamiem, kas suņus turr'. Beidzamais termins līdz 1. August. Jāmaksā par katru ķēžu- voi vaktnieku suni 50 kap. un par katru citu suni 2 rubļi. Kas laikā nebūs aizmaksājis, no tā ņems dubultu maksu. Par suni, ko pēc 1mā August iegāda, irr pa 14 dienām tā muita jāiemaksā. Visi suņi, ko pēc 1mā August bez zīmes satiks, tiks saņemti un pēc 3 dienām — ja pa to laiku neizpirks, — nolietāti. |
|
|
| La vie est belle |
[Dec. 10th, 2017|05:13 pm] |
Cilvēks te ir tālab, ka Visums ir radījis kaut ko tādu, ko definēt būtu tikpat grūti kā runāt par laiku un ko mēs saucam par dzīvību. Par to runāt ir tik grūti, ka slavens formulējums, kas nav humorista gara auglis, par dzīvību nosauc to spēku kopumu, kuri pretojas nāvei. Dzīvība un nāve tiešām nav nekas cits kā vienas un tās pašas īstenības divas sejas. Nav runas par miršanu, ja nav dzīvots, un nav jēgas pieņemt dzīvi, nepieņemot iespēju nomirt. Viss, kas nomirst, ir dzīvojis. Viss, kas dzīvo, nomirs.
Šonedēļ Francijā trejkāršas sēras. Vispirms 93. dzīvības gadā norima iepriekšējās rindkopas autōrs Žans d'Ormesōns, tad vecais roķeris Džonijs Holidējs, kurš arī pēc nāves viegli sapulcē miljōnus, un vispēdēdīgi izdzisa māšeles kačenīte Čiepa.
Tā kā š.g. trīspadsmitā mēneša trīspadsmitajā dienā nebūšu šais platuma grādos, lai pieņemtu apsveikumus, māšele man dāvaniņu savlaicīgi uzrādīja ekrānā. Indoķīnai, izrādās, jauns cēdē iznācis. Trīspadsmitais viņiem. Ar attiecīgu nosaukumu.
13 |
|
|
| 2017 |
[Dec. 10th, 2017|05:42 pm] |
|
Tēvocis Hō rīta vingrošanā ar saviem miesassargiem. Labdien, kurš te atbild par bazāru? Reizēm es jūtos un daros akurāt kā Aleksis, ieskaitot to kskjūzmī, krišen femilī ōdijens end jū, zorrōastrijan skam stīmpankz. Atbildot uz frivōlu ēpastu, parakstījos kā džā un dū kopsavilcējs – džū. Gandrīz vai žēl, ka latvju rakstos nav iegājušās intonātīvās diakritikas, jo tad bloģeri, liderādōri un citi Andrievi Krupīši varētu diferencēt starp plànprātiņiem un plānprātiņiem. Piecēlos ap 4iem, lasīju Hitlera galda runas (1941-44). Iepazinos vakar ar Ūdenstorņa virpotāju, izbijušu jūrnieku un vienu no patreizējiem sargiem. Pagāšnedēļ esmu iztērējis divsimts zaļos par sēklām, bet par zaļo - ne graša, fārtinga vai penija. Pēc brīsniņa ejam apskatīt potenziāli jaunās telpas. Mani pat Prāta V∑tra šoodien nebesī. Meitās gājēju tipi atgriežas uz mājām. Paklau, nu atradu takš to savu bitkoinu. |
|
|