| |
[Apr. 24th, 2017|11:42 am] |
reizēm mamma, pasaulīgās dzīves sarūgtināta, mēdz uzklupt radītājam.
šodien, lūk, viņš esot slinks. (skaidrs, izklaidējas šaitans 85 gados un svaigā gaisā huskvarnējot sešmetrīgus šāļus) vēl vairāk, pastāv nepārprotamas norādnes, ka tāds viņš allaž ir bijis.
– atceries, piemēram, kā viņš toreiz sēņojot bija par slinku, lai pieliektos pēc baravikām un sita tās nost no kātiem ar nūju. sak, atceļā salasīšu. ja ne pats, tad kāds Cits (mamma, tobiš).
jā, mammu, es atceros šo skandalōzo gadījumu. jūs mani, piecgadīgu knēveli, pamodinājāt ibiōmaķ kaukādos četros vai piecos, iegrūdāt rīklē sviestmaizi ar doktordesu, ielējāt manī kaut ko diskomfortabli karstu un ne tik vieglajā automobīlī Žiguļi ar reģistrācijas numuru ЛАУ-7284 transportējāt mani uz Smilksteni vai Dundadzi. paldies par to. un vēl visām iepriekšējām un sekojošām reizēm.
bet, mammu, vai Tu kādreiz esi iedomājusies, ka fāčam pat sūda upeņu krūms aizsedz apvārsni? ka viņš ir Budda, kas to vien vēlas, kā sēdēt un vērot to vietu, kur ūdeņi saplūst ar debesīm. (mēs ar mā esam Zemes zīmes, pā – kaukas radikāli cits, bet sorrī, es tikai pagāšgad dārzkopības kalenderī sāku tās zīmes studēt)
no otras puses, mēs jau to realitāti iepazīstam salīdzinājumā. un papam tur riņķī visa tā bijušo jauniešu plejāde ir bladī iespaidīga. nu, tādi, kas māk aplaudēt arī ar pusplaukstu, uzcelt māju no sērkociņiem vai, kā minimums, vadīt ledlauzi.
tad nāk vēl viens empīrikā sakņots darba hipotēzes stiprinājums:
– viņš pat meitenes ķert bija slinks. zini, kā mēs iepazināmies? viņš sēdēja pie Lunas savā Pobēdā un pa logu man uzsauca – meitenīt, pavest nevajaga?
nu, vot, baba-jaga vai rādiō gāgā, bet te nu es esmu, šo jauko cilvēku radīts, lai jums to visu izstāstītu.
vispār jau man nepatīk nosacīti netīro veļu wēwēwērbalizēt, bet šitais ir tik vispārcilvēcīgi, ka grēks nepadalīties.
iemetīšu graķīti strukturētas šveiciešu ļergas uz papa veselību. kā memme nesaprot, ka tas džeks ir ģēniski sešās paaudzēs programmierēts bēgt no šīs zemes nolādētās? no tēva vai muižkunga, kas tad nu tagad pastāstīs, kā būs būt, un paralēli vēl ar savu nebūtisko perpendikulu aizsegs daļu svētākā, kas var būt. apvārkšņa.
vo, bļin. allaž domāju, ka tā perša par ābeli un ābolu manu gadījienu būs apgājusi. skuju.
iemetīšu vēl vienu, pats par sevi. dooo' Dies, man līdz Tēva slinkumam aizkārpīties.
dziesmas nebūs, kā vienmēr |
|
|
