| Degvīngliemis Eskargovs [Helix Pomatia] |
[Aug. 24th, 2016|09:42 am] |
pirms mēneša dogvila Pļaviņā uzstāja, ka jāsalasa spannis ar vīngliemežiem un pirms prombraukšanas jāliek māgā. iesākumā pret šo priekšlikumu biju visnotaļ skeptisks, jo nu nevar taču tā būt, ka šie negausīgie rāpuļi, ko latvju zemnieks un hortikultūrists apkaro ar īpašu ienaidu, kam var līdzināties tikai nepatika pret kurmjiem un šķēli, būtu tā pati delikatese, ko švāģeris Žonatans iepērk Francijā par bargu naudu un svētsvinīgi pasniedz ģimenei Ziemassvētkos un citos augstos godos?!
mija arī biš t'kā svārstījās bet, t'kā viņa ir dula uz jūras un piejūras veltēm, tad es ar savām aizdomām dabūju pakļauties demokrātiskajam vairākumam. miltu mums nebija, tālab dalījāmies ar giemjiem dienišķajā maizē – saplēsām viņiem spannī pāris lavaša plātnes, lai izšrubī savus gastrōenterolōģiskos traktus baltus un pūkainus.
nepāris dienas vēlāk, jūras malā trijatā moluskus, uz ugunskura gatavotus, baudījām pārtikā. es gan nekādai baudai negatavojos. joprojām skeptiskāks par Kseniju, apēdu pārīti-trejus, lai nebūtu jāskrien 20 jūdzes uz Liepāju pēc ātrajiem vai sarkofāgu vāģiem.
pārsteidzošā kārtā letālas blaknes neiestājās, un smeķis arī bija pārsteidzoši labs.
pēc atgriešanās izstāstīju šito vecākiem. tēvs, ne vārda neteicis, iznesās dārzā, var teikt – lietusgāzē, un drīzi vien bij atpakaļ, izmircis kā bizāmžurka, tak smaidīgs: tas vedekliņai! un pasniedza groziņu ar krietniem diviem dučiem potenciālu eskargō. viņa sejā bez prieka vīdēja arī karmisks atvieglojums, ka nevajadzēs vairs šos nīstos ciemiņus kājām mīdīt un pelnos spīdzināt.
vakar abi gliemju entuāzisti un bijušais skeptiķis tikās svētku pusdienās un kala plānus gaišajai, degvīngliemju degvielā balstītai nākotnei. vakara nagla bija mijas pagatavotās Siguldas pagalma gliemenes. mmmmmm. am-meizing.
neatceros tikai, ko mēs vakar izlēmām – vaig mums investōrus vai nevaig? katrā gadījumā vienā brīdī visi skatījās kontos uz savas skaidrās naudas atlikumu. bet es jau kopš pieciem pētu pieejamo literadūru.
vottā. likās jau, ka viss ir tik sūdīgi, tik sūdīgi. bet tad pamosties, un saujā bendžas vietā gliemežvāks.
mirdzošais |
|
|
| |
[Aug. 24th, 2016|07:15 pm] |
— Hallō, te Dievs. Velnu pie manis!
Tukšā ķivere |
|
|