| |
[Nov. 30th, 2015|12:42 pm] |
pavasarī uz senču kapiem domāju stādīt kanapes. un citus lietderīgus ziedus.
vakar biju pie vecōpja Brāļu kapos. sen nebija būts. famīlijā visi vēl dzīvie domāja, ka Miķelis (Mihkel) ir no Vīlandes, bet internāti ātri atklāja, ka viņš ir lepns Sāmsalas dēls. un šorīt jau sarakstos ar kuŗās tur pakāpes brālēniem un māsīcām, dzīviem ikauņu ratiniekiem.
neticamas sagadīšanās rezultātā es uzaugu tikai akmens sviediena attālumā no mājas, kurā kopš 1902. gada, kad viņi ar sieviņu pārceļas uz Rīgu, dzīvoja vecŌpis. kurā piedzima Ōme. tolaik tur bija pilnīgi lauki. vienā pusē – Pokrova kapi, otrā – purvs, aizbērtā Sarkandaugava. Vecōpis Šarlotes ielā (vienā brīdī tā pārtop par Krišjāņa Valdemāra ielu) nodzīvo līdz 35jam, mirst ar astmu. man ir konspirācijas teōrija, ka viņš to sūda astmu saķer no puŗa gaisa. katrā gadījumā, es astmā iedzīvojos 35 gadus vēlāk, hruščoffkā uz purvā sadzītiem pāļiem.
bet nu pietiks reminiscēt, laiks iet sēt. pulkstenis vairs nav rīts, pasaule viskauko no manis gaida.
khe, kāds naivums viņas ta vecumā.
atmiņas no Veimārstrātes
 |
|
|