| cik maz ir nepieciešams, bumš |
[Apr. 29th, 2012|02:42 pm] |
vakar vēl uz atvadām braši pasēdējām ar daču puisīti no pilsētas teātra. vienā brīdī gan normālās sarunas pavediens tā kā apsīka (ok, tas bija TēBē pie bāra letes, stumdoties pēc dzērieniem), un man nez kālab šķita, ka pārrāvums plūdumā jāaizpilda ir pilnīgi smōltōcisku jautājumu „a sakiet lūdzu, a kādas izklaides vietas ta' jūs pats tai Ādamā apmeklējait?". Dāniēls pilnīgi adekvāti noreaģēja uz manu samocīto vaicājumu, samulsa un minstinoties mēģināja nosaukt kādu ķippopulāru klubiņu centrā, ko tādi half-tūristi kā es varētu zināt. es vainīgi papurināju neesošās lokas un vēlreiz klusībā atzinu, ka pa lielam jau ņifiga es tai daču korporācijā neesmu iebridis un bez saviem burtjājējiem, pāris sūfijiem un brīvā laika narkomāniem mans pazināšanas loks ir uz trīs pirkstiem saskaitāms, turklāt vienu jau no bērnības aizņem Kruifs, kas nemaz nav Kruifs.
nu jā, viņš mani mierināja, vispār jau tusēšana vairāk notiek Jordānas neibōrhuda krodziņos, uz ko es beidzot varēju pamāt, sak, jā, neibōrhudā spēks un tādā garā. tad viņš nedroši ieminējās, ka vispār jau esot pāris krutas vietiņas, nu, tur esot tāda Jaunā Anita. jājājā, sparīgi kratīju galvu – mēs tur vienu strēķīti blakus ielā dzīvojām, super vieta, paši tādu gribētu mājās atdarīt. puisis manāmi atplauka, un, kad piebildu, ka vispār manuprāt krutākā vieta ir Edija Īgla muzejs, viņš mani apķēra, viss smōltōkbulšits un mulsums bij izplēnējis, un mēs atkal bijām bračkas. tūliņ arī tikām pie dzērieniem, un tālākais vairs nav būtisks. |
|
|