Sorm-Keremet

Nu skaidas lec! Jau sen, kopš mirts bij bads,
     kopš karā krists. Divdesmit piektais gads!
     Cērt līko bērzu. Stāvēdami klāt, uz viņiem
     ciema veči velti lād, velti rāda pakaļu un
     draud tā vecā ragana, kas ceļa galā raud,
     jo mainījies pats laiks, jauns tagad stāsts,
     top cīņas kārtībā viss vecais gāzts, un cērt
     un cērt, un iebrūk debess loks, ko balstīja
     simt gadu Sormas koks, tak tumšās sirdīs
     ķērc vēl Sormas bieds, un sava bērza
     malku tautai liedz, gan ņemtu citkārt pops,
     tak dievnams ciet, un skolā negrib vest,
     kam skolā bērni iet, tā paliek brikšņos 
     bērzs, un nopūst tāss, un trūkstas lops un
     cilvēks vietas tās, bet nepiepildās tumšas
     tautas lāsts, jo jauns ir laiks, jo Sormas
     koks ir gāzts, un veciem velniem spēka
     nepietiek, un cirtējiem ne velna nenotiek,
     tak tumša sirds ir ceļš, pa ko tu nāc, un
     visu otrād izlemj ļaužu prāts, sirds laiza
     savu pušumu kā zvērs, tur, tumšā sirdī, uz-
     var Sormas bērzs, un paiet gadu daž, — vai
     brīnums kāds, ka biedrs Jēkabsons ir       
     nošauts notiesāts, ka vecais priekšsēdētājs
     miris traks, bet Abdulla no kara nepārnāks,
     — tā īstenību pieviļ Sormas bieds, tu iecērt
     kājā. Pamosties. Un kliedz.

     1980