| politinformācija, politekonomija un kartupeņu pireja |
[Apr. 20th, 2010|09:42 am] |
20 gadus pēc Krist kapitālisma uzvaras Dzintarzemes krastos interesanti pārskatīt dzejoli, kuru pēdīgreiz atceros lasījis 1989. gada 31. decembrī. tai dienā, īstenojot prodekānam Birkavam un mammai doto solījumu, noliku pēdējo eksāmenu un tādējādi divos mēnešos biju pabeidzis juristu pirmo kursu. eksāmens bija tā sauktajā politekonōmijā. pirmo reizi dzīvē eksī dabūju truli, kas toreiz vēl bija caurejoša balle, toties no sirds izstrīdējos ar pasniedzēju. mammu no trijnieka ķēra viegla bērnu trieka, kamēr Birkavs, kuru nākamajā nedēļā sastapu kafejnīcā Māksla ar kādu itāļu delegāciju, man atzinīgi papliķēja pa plecu. vēl pēc nedēļas es vismaz uz astoņiem gadiem nejauši nonācu Nōrvēģijā, kur ar laiku mani sasniedza ziņa no Raiņa bulvāra, ka esmu eksmatrikulēts, turklāt — ar papildus ierakstu kā īpašam nekauņam — bez tiesībām jelkad atjaunoties Tiesību fakultātē.
tā arī nesapratu, kāds tam bija iemesls: vai tas, kā, manuprāt, asprātīgi no LU archīva atfenderēju pats savus dokumentus, vai arī totāla nesekmība totālas absences dēļ pavasara semestrī, kura laikā bija sarunāts nolikt visus juristu-otrkursnieku eksāmeņus. ek, tikko no atmiņu apcirkņiem uzpeldēja mana (anglenes) Skolotāja acis rudenī pēc armijas, kad pateicu viņam, ka Tērbatā neatgriezīšos, ka mācīšos juristos tepat, Rīgā. viņš ilgi klusēja, acis, acis, acis, un atbildēja neierasti lēnīgi, stiepti, teju mokoši. septiņiem vārdiem skaidrā latviešu valodā:
es nedomāju,
ka tev vajadzētu
to darīt.
mēs pamainījām sarunas pavedienu, vairs neatminu īsti, uz ko, taču acis nepārstāja man izbrīnīti taujāt: jāni? TU?!? sūda ments |
|
|
| lūk arī dzeja, augšupkrāmēta |
[Apr. 20th, 2010|11:44 am] |
tātad, šis ir tas UB pants, kurš šodien skan kā skaņceļš sen piemirstai sarunai atmiņu lidostā ar visnotaļ patīkamo sieviešu kārtas un krievu tautības policekonōmikas pasniedzēju pirms 20 gadiem.
POLITEKONOMIJA
Uz pirkstgaliem tā sniedzas pēc
ražošanas spēkiem un pār-
velk slapju sūkli i igrekiem
i grēkiem, un stāv pie viņa
sola un nemitīgi runā par
piecām formācijām, tas sa-
plūst skaļā dunā, viņš lē-
nām izstiepj pirkstus, un
sirds tam lec un dauzās,
un dievi vaļā muti aiz di-
mensijām klausās, un viņa
runā tālāk, un viņu īkšķi
duras un trīc un skaras
plaukstas, un nezin, kuras
kuras, un subjektīvā telpa
čīkst, liekdamās ap viņiem,
kam asins spārdās īkšķos
ar sīkiem zābaciņiem un
izspiežas uz mēles, un šļāc
izapakš nagiem, un niezot
laužas pierē un izliecas par
ragiem, un viņa runā tālāk,
un asins aug un lejas, ver
dievi dimensijas, blenž,
sānos grūž un smejas.
1982 |
|
|
| cepšu maizi |
[Apr. 20th, 2010|03:02 pm] |
|
pirms cepiena vaig uzvilkt un domāt labas domas |
|
|