|
Jul. 25th, 2022|11:46 pm |
ir Antoničs
ZeltjŪra
Līst aveņu lietus. Bišu ciltis sāk trakot. Gaismas stīgas
pušu. Ieradušies vēstneši no zeltjūras malām.
Plaukstu kvartets — divi sajaukti akordi. Smilgas līgo.
Sārtā ogu lietū iejāj balts zirgs. Par blāzmām tālām
stāsta vēstneši, bet viņu valoda mums nav saprotama.
Kādreiz sen sen par zeltjūru māmuļa teica man dainu,
par zemūdens valstību, kur saule dus baltos kambaros rāma
gaismas palos. Brauc vezums — riteņi septiņblāzmaini.
Tā aizbrauc diena. Delnas stīga spēlē. Apklust, cieti skauta.
Sārtā aveņu jaunība pelnos pārvēršas lēni.
Tu pamazām ieej sapnī, it kā atpakaļ šūpulī rautos,
sūnu pēlis biezokņa gultā. Vēdekļu ēnas.
Blāzmai mutē ir flautas niedre. Nakts pieres rotā
tiem, kas uzklausa asinsbalsi. Svētozols. Bēgdamas stirnas ziba.
Tu guli uz nakts kažoka silta un uzticīga. Noapaļota
dzīves aploce gudrā. Par nāvi stiprāka vienīgi mīlestība.
|
|