| nāc un apēd mani |
Nov. 27th, 2018|12:42 pm |
pirms kāda te laiciņa biju ciemos pie Anša vecākiem pavakarēt. neatminamā sakarā runa aizgāja līdz mūsdienu mūzikai. es tur kaut ko vāvuļoju par Pērkonu, un vienā brīdī Tautas dzejnieks mani aicina pastāstīt sīkāk, kas tas tāds par zvēru esot.
— nē, nu kā, nu… es sāku mīņāties parazītiskās fillerfrāzēs, jo Ulža pokerfeiss man neļauj uzminēt, vai viņš amzierējas vai ķer uz galīga muļķa. —nu, nezinu, nu, Kaza, teiksim…
— kāda vēl kaza??
— nu, piemineklis taču! Tavējais…
var dzirdēt, kā virtuvē tikšķ trīs ne pārāk sinhronizēti pulksteņi.
pirmo un jādomā arī pēdējo reizi uzlieku kādam jūķūbes dziesmu aifōnā. izskatījās, ka Uldis līdz pašām dziesmas beigām nespēj noticēt, ka gabalam ir jelkāds sakars ar viņu. bet tā taču nevar būt! – es paniski domāju. viņam takš akalaka ekseļus un vekseļus sūta, un Mikrofōns balvas izsniedz, ne?
— labi, pieņemsim, ka šī ir tā Kaza. tad pasaki man lūdzams, par ko tieši viņi tur tā priecājas?
jautājums, saprotams, ir retōrisks, jo viņa fiziognōmija šai brīdī ir uz mata kā manējā, kad vēlēšanu naktī redzu līksmojam uzvarētājus. jūs tikai viņam šito nestāstiet. jo skaidrs, ka iznesa mani cauri ar visām parpalām.
Troxnis |
|