|
May. 12th, 2018|12:49 pm |
es ar meičām ar' padalījos ar saviem pāris DSlāvijas stāstiem.
skaistākais – par manu mīļo draugu Māli, bosniešu bēgli, kurš unī bakalauru nolika divos gados, vēsi pīpājot zaļo un lieliski spēlējot šahu. Mostarā viņus kaimiņu, horvātu, ģimene nedēļu bija slēpusi savas mājas pagrabā no dažādu mundieru zaldātiem.
neglītākais – par manu serbu draugu vienas vasaras garumā 91. gada Oslō uņa vasaras skolā, kur biju „krusttēvs” kādu 10 jugoslāvu studentu grupai, nospiedošā pārākumā horvātiskai. Ivans bija viskautrīgākais vai vismaz atturīgākais, toties labi spēlēja tenisu, tā ka mēs daudz laika pavadījām divatā un itin labi sačomojāmies. līdz augusta dienai, kad viņš, saņēmis vēstuli vai starptautisko tālsarunu no mājām, pārgrieztu seju man klārēja, ka nekavējoties pamet skolu vēl pirms eksāmeniem, jo jābrauc „šaut tos fakinos hrvātu suņus”.
sirdi plosošāko nestāstīšu.
klau, bet Tu pastāsti man, par ko tas Asads ir tik slikts un ar ko sliktāks par citiem reģionālajiem vadātājiem. es akurāt skatos rullīti no 2006:
https://youtu.be/JqQa-QSMMjs
|
|