|
Dec. 1st, 2015|02:51 pm |
Fāāfāk. es tikko izlasīju uzjautrinošu skolasbiedrenes rakstu un atcerējos Morisu Halli man pirms pāris gadiem stāstām, kā viņš 33ajā, desmitgadīgs puišelis, dzīvojošs Nītaures ielas pašā sākumā, bijis spraucies caur pilsoņu drūzmu pāri ielai, lai savām acīm redzētu franču sūtni, kas atklāj bareljefu Briānam. pieļauju, ka Moriss patlaban ir vienīgais dzīvais zemietis, kas to dienu tai vietā ir pie- un redzējis.
tā kā man iekļūšana āesvē vairs nedraud, nāksies izmantot veco labo epistolāro žanru vai ņemt un uzskaipot, lai izspiestu vēl kādas sulīgas detaļas vai momentuzņēmumus no ģimenes archīva no mūsu rajončika.
jū, es Tavu māju zinu ;) šodien pat ar vellō noganījos garām.
lūk, un Moriss stāstīja, ka 30to sākumā līdz ar Nītaures ielu „Rīga arī beigusies”. Franču liceju (ex-ķīmfaku) ar franču entuziastisku dalību uzbūvē drīz pēc piemiņas zīmes atklāšanas, bet Šarlotes ielas otrā pusē, cik vien tāļu acis redz, esot bijusi stādu un koku audzētava, pēc tam hipodrōms un pļavas, un jau minētie purvi.
man bija šķitis, ka Valdemāreni visā gaŗumā jau agrāk palaida, bet laikam tak tikai īsi pirms kaŗa… man uz sienas reku karājas Rīgas 36. gada karte. uz to brīdi jau izbūvēta Vāgnera iela – posms no Nītaures/Briāna līdz Mālpils stūrim – kuru apvienojot ar Valdemāra sākumu un Šarlotes turpinājumu, pēdējā no braša Rīgas lielceļa pārtop par mazu appendix vermiformis. sic transit, vienvārdsakot ;)
|
|