|
Nov. 7th, 2014|08:42 pm |
nav jau droška peļami dirnēt siltā zvilnī un kaismē spriest par paiderastiju.
pavisam cits situatīvais smeķis rodas, kad Laimas māte pilnmēness rītā cibiņu ieved cietuma kamerā kā kamerām apkrautu asistentmūli pusdullai latvju māksleniecei, kas vietējos interesentus apņēmusies apgaismot fotō-pašportreta laukā.
..tas brīdis, kad tu nodomā, cik stūlbi tomēr, ka ar mums palicis tikai viens apsargs. starp citu, pirmo stundu un apm. 41 minūti es par šo faktu vispārējās ambiences vārdā biju aplam līksms.
jo, raugi, tai minūtē viens džeks neizturēja, leca kājās un pauda kolektīva kopējo neizpratni slash sašutumu, ka wtfkāda wtfakta wtfvārdā viņiem te diapozitīvi parī iekšā visādus pidarus, transvestītus, un tamlīdzīgus kropļus?! kolektīvs kolektīvi pauda atbalstu jautājuma nostādnei un pieprasīja paskaidrojumus.
šai patiesības acumirklī vēderā kas sakustējās, taureņi tie nebija. pieņemsim, ka tās bija hrestosomātiskās oliņas, kas džekiem kritiskos brīžos, pārvarot gravitāciju, šaujas augšup, drošībā.
ko tieši es teicu, neatceros un, visticamāk, pats pat nedzirdēju, jo galvā skaņi dunēja vienas filmas nosaukums. oriģinālvalodā. |
|