tas grūtums un smagums, depresīvisms nāk no tā, cik ļoti mēs sevi piedrazojam. Internets ir pārpludināts ar visādām riebeklībām, TV un avīzes pārsātinātas ar negatīvām ziņām, vardarbību, cilvēki kultivē un kolekcionē negatīvas emocijas, pārstrādājas un savu brīvo laiku iznieko,lai pierītos, piedzertos, nodrāztos tā vietā, lai izietu ārā no četrām sienām, aizbrauktu pie dabas - paelpot svaigu gaisu, ieklausītos sevī, jūras vārdos un vējā izvēdinātu galvu, izdomātu interesantas un foršas nodarbes, pasportotu kopā ar draugiem, gūtu pozitīvas emocijas un dalītos priekā ar citiem.
Kalnos daudz kas skaidrāk redzams, daudz skaidrāk..
Un tad Tu atbrauc atpakaļ un saproti, ka kaut kas tomēr jādara savādāk, ka nevar tā vienkārši šļūkt tālāk un turpināt no tās vietas, kur paliki. Ka jādara viss, lai būtu laimīgs/a, neviens cits, bet tieši Tu to spēj - darīt dzīvi gaišāku un sirdi laimīgāku. :) No vienas puses smagi, bet no otras ... kā kāpt kalnā - tās ir tikai Tavas kājas un rokas, kas spēs uznest Tevi TUR augšā tuvāk saulei...
Pēc tam galvenais neapžilbt un nezaudēt pamatu zem kājām, bet tas pēc TAM, pēc lielā kāpiena.. :)
Vēl daudz ko saprast, domāt, darīt... tikai skatiens nu daudz skaidrāks uz lietām, to nozīmi un patieso būtību. :)