Pamati sabrukuši, debesis nokritušas...
Jauki gandrīz 30 gados uzzināt, ka esi adoptēta!
Un vairāk ne vārda, nespēju!
P.S. Lūdzu bez vārdiem - saprotu, līdzi jūtu! Tā ir kā aiza starp nosapņotu un reālu dzīvi.
Un vairāk ne vārda, nespēju!
P.S. Lūdzu bez vārdiem - saprotu, līdzi jūtu! Tā ir kā aiza starp nosapņotu un reālu dzīvi.
diez vai mani šāda ziņa satriektu
vecāki ir tie, kas audzina...
kāpēc tik vēlu? uzzināju!
Tīri tā ar prātu saprotu, ka stresu un pārdzīvojumu šāds atklājums rada monstrozu, pārāk ļoti jau nedroša ir tā pasaule un tā jau maziņš tas sīkais atbalsta laukumiņš, ko sauc 'lietas, kas pilnīgi noteikti ir objektīvā realitāte'. Kad kādu gabalu no tās pēkšņi izrauj, tas šķiet gargantuāns un bail paliek, vai tikai vēl kaut kas neizdrups, prāta kodolā noglabāt. Nu gan jau neizdrups.
Arī kad avāriju ieraugam krustojumā, cik dienas tad pēc tam mēs tomēr vēl ejam ar īpašu piesardzību... Bet tas tā.
Ar prātu.
paldies par komentāru.
Es esmu shokaa, goda vaards...
Kaut kad iespējams, ka centīšos noskaidrot. Šobrīd ne.
Jāsagremo fakts kā tāds.