Jau nedēļu laikam balansēju uz slimošanas robežas. "Laikam" - tādēļ, ka nav tādas aizkaitinājuma un panīkuma sajūtas, ko parasti jūtu, kad grasos slimot. Jūtos mundra, un tomēr vienlaikus ne-gluži-vesela. Bija aizsmacis kakls, ko dakterēju ar tējām un ingveru, un mazliet arī zālēm, tagad klepoju ārā to riebeklību. Pagājšnedēļ pāris dienas un tad atkal šodien bija dulla galva un visādi savdabīgi efekti redzes laukā, kā tad, kad nāk virsū migrēna, un grūti nosēdēt pie galda. Temperatūras man nav (vai arī stulbais elektroniskais termometrs nerāda pareizi - bet nav arī temperatūras sajūtu), tā ka ja tā tomēr ir tā negantā gripa, kas klīst apkārt, tad tas ir kaut kāds stipri novājināts vīruss, kas ir nolēmis mani iekarot. Katrā ziņā, mulsinoši. Ķermeņi ir mulsinoši.