"Anjēzes pludmales" darīja mani laimīgu un atgādināja man, kāpēc es kādreiz gribēju kļūt par režisori. Un Anjēze Varda pati ir tik brīnišķīga. Sieviete, kas ir dzīvojusi - mīlējusi un strādājusi, un turpina to darīt. Viņai piemīt tāda bērnišķa, nešaubīga pārliecība par savu un savas dzīves vērtību. Es gribētu vecumā būt tāda sieviete kā viņa. Un pēc filmas, ejot cauri Vērmanes dārzam uz pieturu, es piepeši uz mirkli sajutos mierā ar savu dzīvi un ar pagātni. Mana pieredze ir izveidojusi mani par to cilvēku, kas es esmu, un padarījusi nākotni iespējamu.