Validation

es tev gribēju pateikt paldies par ēpastu - patlaban nav vienkārši jēdzīgas brīvas pusstundas, kurā sakarīgi apsēsties uzrakstīt atbildi, jo pirms pirmizrādes montējam filmu ik naktis līdz rītausmai, bet šorīt pie brokastīm iemetu tajā rakstā acis un komentāros arī un man vienkārši aptrūcies vārdu krājuma - tik ārprātīga tumsa, naids un stulbums, un te ir tas apstāklis, kolīdz ko publiski saki, tā visi uzskata tiesīgi komentēt tavu personu, faktiski jau ķerties klāt bērniem un privātajai dzīvei, nerunājot par to, ka nav sapratuši raksta tēmu, un tad paliec tajā savādajā dilemmā - nelasīt "tautas" viedokli, nemēģināt, skaidrot, precizēt, diskutēt, bet runāties tikai salīdzinoši šaurākajā intelektuāļu lokā, tā arī no viņa neizejot, un pat nemēģināt "tautai" ko skaidrot? es tiešām nesaprotu, kāds varētu būt universāls rīcības mehānisms, ja vēlies ko publiski izteikties, sevišķi par jomu, ko cilvēki nepārzina (piem., kino uzņemšana un kāpēc tā ir tik dārga)