Validation

Savukārt mans ieraksts bija tieši par to. Par to, ka es nedrīkstu pateikt darba devējam - es esmu satraukta nevis tāpēc, ka es nepārzinātu savu jomu vai nejustos droši par savu pieredzi, bet tāpēc, ka mans organisms pastiprināti ražo stresa hormonus un es nevaru to ietekmēt. Un es negribu dabūt darbu tāpēc, ka "nedrīkst neņemt", es gribu dabūt darbu tāpēc, ka man ir tam nepieciešamās zināšanas, spējas un pieredze, ar kurām es kaut ko varētu darīt citu cilvēku labā un kuras, diemžēl, mana slimība dažbrīd traucē mani pārliecinoši nodemonstrēt. Es ļoti ceru, ka tev nekad nekad nenāksies saskarties ar depresiju, jo tas ir neticami, ko šī slimība spēj nodarīt, pat tik salīdzinoši vieglā formā, kā tā ir man. Es nekad nebūtu tam ticējusi, ka var kļūt sev tik nepazīstams, ka var būt nepieciešama tāda gribas piepūle, lai kaut vai izkāptu no gultas, ka iespējama tik izmisīga nespēja koncentrēties vai noformulēt domas, kā man pēdējos gados periodiski ir bijis. Un pati šausmīgākā tajos brīžos ir neizbēgamā sajūta, ka tas nekad nebeigsies, neticība, ka reiz tā vairs nebūs. Tad vispār nevar būt runa par kaut kādu "man pienākas" pozīciju, jo tu jūties pilnīgi bezpalīdzīgs. Tu lasi savu 3 lpp cv un brīnies, kā tu jebko no tā esi varējis paveikt. Katrs atteikums, katra neveiksme un neizdošanās tikai apliecina, ka esi nekam nederīgs un nevērtīgs, lai kādi arī būtu pagātnes fakti.
Un tava frāze "un darba devējam tā ir diezgan stulba situācija - vot jāņem [insert here - melnādains, invalīds, utt] un nevar paņemt sakarīgāku cilvēku, kuram šīs īpašības nepiemīt" ir ārkārtīgi diskriminējoša, jo netieši norāda, ka melnādains, invalīds utt. cilvēks nevar būt "sakarīgs". Lai nu ko, bet to es no tevis negaidīju.