Validation

man ir apnicis uz jautājumu „kur esi, ko dari?” atbildēt ar „darbā. darbā. darbā.”
visi mani kursabiedri maina darbus, iet sava dzīvē uz priekšu,
tikai es viena iestrēgusi vietā, kur es varu pakāpties vienīgi priekšniecei uz galda.
kur es nejūtos novērtēta, bet izmantota, jo L. jau neienāk prātā paslavēt par izdarīto, tikai norādīt par neizdarīto un kraut, kraut, kraut virsū steidzamos darbus, it kā pasaule grasītos apstāties, ja viņa un viņai padotie nestrādās 24/7.
darbaholisms būt jānosoda un jāārstē tāpat kā alkoholisms.
un, FAK, es esmu pārāk gļēva, lai kaut ko mainītu. es padiršu iespējas kaut ko mainīt.
varbūt pārāk naiva, lai joprojām cerētu, ka kaut kas mainīsies. ka man tiks dota iespēja. ka es reiz varēšu realizēt savus sapņus.

iespējams, vienu rītu es vienkārši neaiziešu uz darbu. vienkārši izslēgšu telefonus. sačakarēšu visu, kas vēl nav sačakarēts.

un sākšu no nulles punkta. tikai neuzticīgāk.