septiņdesmit kilometri
Biju pārgājienā gar Kurzemes jūrmalu. Ja līdz tam man gluži labi patika šī vasara pilsētā, tad vakar, izkāpjot Rīgas autoostā, mani pirmie vārdi bija – gribu atpakaļ! Ļaujiet man tikai iztīrīt zobus un nomazgāties, un es esmu gatava iet vēl.
Kompānija bija lieliska, īsta A-komanda, kuras tēma bija mūsu iemīļotākā dungājamā dziesmiņa, bet tā kā puse no gājējiem bija koristi, tad dziedāts tika daudz un dikti, ziņģes ar vārdiem īstiem un pašsacerētiem, un joki arī plēsti uz nebēdu. Visi pa ceļam satiktie ļaudis, pie kā uzpildījām ūdeni, arī bija lieliski. To, cik laipni un pretimnākoši ir svešinieki, tā pa īstam var uzzināt, tikai ļaujoties šādam piedzīvojumam. Un jūra, jūra vienmēr ir lieliska.
Pirmajā dienā uzzināju, ka gabals starp Pāvilostu un Jūrkalni noteikti ir viena no skaistākajām Latvijas vietām – pelēki un kā galds plakani stāvkrasti ar čurkstu koloniju, neticami krāsaini un rakstaini akmeņi, un jūra dzidra un gandrīz tikpat zilzaļa kā Vidusjūra.
Otrā diena bija ellīgi karsta, bet galu galā nonācām savādā nekurienē dažus km pirms Užavas, zemās kāpās ar retām priedītēm, kur gājām peldēties pa pliko un vērojām, kā pie pamales zibina negaiss. Vēl es tajā vakarā uztaisīju vakariņas (arī brokastis), kuru kopējās izmaksas bija apmēram divi lati uz septiņiem cilvēkiem, tiku saslavēta.
Trešā diena bija vishārdkorīgākā, jo pusi dienas lija lietus, un pēdējie kilometri bija jāveic neganti aukstā pretvējā pa riebīgu segumu, kas sastāvēja no 70% akmeņu un 30% mitru smilšu, un labāk nedomāt, cik grūti tas būtu bijis, ja smiltis būtu bijušas sausas. Līdz tam gan paspējām labu gabalu veikt pa smaržīgu meža ceļu caur dabas liegumu. Ak jā, un galu galā es nedaudz sapsihojos un sabrēcu uz citiem, par ko man tagad kauns, bet cik nu ilgi kaunēsies, labāk mācīties un citreiz tā vairs nedarīt.
Sestdienā vēl izdzīvojāmies pa Ventspili, izdauzījāmies pa Piejūras parku, dažas stundas paplosījāmies pa vasaras kafejnīcu ar trakoti laipnu saimnieci, pa ceļam uz autoostu nogājām gar ziedu paklāju un uzdziedājām un uzdejojām ar vienu pensionāru ansambli, kas sastāvēja no kād seš riktīg ventiņ kundz un div kung un pilnā sastāvā asistēja rekorda tapšanā.
Un te nu es esmu atkal mājās, mazliet uzkačājusi musīšus no somas stiepšanas, mazliet iedegusi, mazliet brīvāka un pašpietiekamāka.
Kompānija bija lieliska, īsta A-komanda, kuras tēma bija mūsu iemīļotākā dungājamā dziesmiņa, bet tā kā puse no gājējiem bija koristi, tad dziedāts tika daudz un dikti, ziņģes ar vārdiem īstiem un pašsacerētiem, un joki arī plēsti uz nebēdu. Visi pa ceļam satiktie ļaudis, pie kā uzpildījām ūdeni, arī bija lieliski. To, cik laipni un pretimnākoši ir svešinieki, tā pa īstam var uzzināt, tikai ļaujoties šādam piedzīvojumam. Un jūra, jūra vienmēr ir lieliska.
Pirmajā dienā uzzināju, ka gabals starp Pāvilostu un Jūrkalni noteikti ir viena no skaistākajām Latvijas vietām – pelēki un kā galds plakani stāvkrasti ar čurkstu koloniju, neticami krāsaini un rakstaini akmeņi, un jūra dzidra un gandrīz tikpat zilzaļa kā Vidusjūra.
Otrā diena bija ellīgi karsta, bet galu galā nonācām savādā nekurienē dažus km pirms Užavas, zemās kāpās ar retām priedītēm, kur gājām peldēties pa pliko un vērojām, kā pie pamales zibina negaiss. Vēl es tajā vakarā uztaisīju vakariņas (arī brokastis), kuru kopējās izmaksas bija apmēram divi lati uz septiņiem cilvēkiem, tiku saslavēta.
Trešā diena bija vishārdkorīgākā, jo pusi dienas lija lietus, un pēdējie kilometri bija jāveic neganti aukstā pretvējā pa riebīgu segumu, kas sastāvēja no 70% akmeņu un 30% mitru smilšu, un labāk nedomāt, cik grūti tas būtu bijis, ja smiltis būtu bijušas sausas. Līdz tam gan paspējām labu gabalu veikt pa smaržīgu meža ceļu caur dabas liegumu. Ak jā, un galu galā es nedaudz sapsihojos un sabrēcu uz citiem, par ko man tagad kauns, bet cik nu ilgi kaunēsies, labāk mācīties un citreiz tā vairs nedarīt.
Sestdienā vēl izdzīvojāmies pa Ventspili, izdauzījāmies pa Piejūras parku, dažas stundas paplosījāmies pa vasaras kafejnīcu ar trakoti laipnu saimnieci, pa ceļam uz autoostu nogājām gar ziedu paklāju un uzdziedājām un uzdejojām ar vienu pensionāru ansambli, kas sastāvēja no kād seš riktīg ventiņ kundz un div kung un pilnā sastāvā asistēja rekorda tapšanā.
Un te nu es esmu atkal mājās, mazliet uzkačājusi musīšus no somas stiepšanas, mazliet iedegusi, mazliet brīvāka un pašpietiekamāka.