Validation

Esmu gulējusi par daudz un izdarījusi par maz [lasīt - neko].
Redzējusi par daudz sapņu.
Zemu lidojošas kara lidmašīnas un oranžu lidojošo šķīvīti virs pelēkbrūnām pļavām un smilšainiem lauku ceļiem. Lidojošo šķīvīti, kad tas lidoja man virs galvas (tas bija izgatavots no gumijota materiāla un piepūsts kā piepūšamā laiva), es notriecu un samīdiju, salocīju nelielā sudrabkrāsas sainītī.
Biju Amsterdamā pie ai, iemācījos braukt ar riteni un braukājos pa ieliņām tur, iepazinos ar garīgi slimu puisi. Viņš šķita ļoti mīļs, bet dzina mani prom, dusmojās. Iepazinos ar ai jauno draugu. Man likās, tas ir Maiks, bet uzzināju, ka nav vis.
Vēlāk netiku prom, atpakaļ uz Rīgu, jo uz manas lidmašīnas biļetes bija rakstīts, ka esmu no Ugandas, un jālido uz turieni. Vajadzēja zvanīt uz lidostu un skaidroties, bet ai tādēļ gandrīz nokavēja lidmašīnu (mums vajadzēja atpakaļ lidot kopā).
Kad atkal nonācu Rīgā, pie kanāla satiku etalonfunkcija - vajadzēja gaidīt, kamēr viņa izskaidrojas ar vienu aktieri, kas man reiz patika, ar kuru viņa ielaidusies dēkā. Pa to laiku ievēroju, ka kanālā ievietota kaut kāda instalācija ar Čaka dzejas rindām, kas mainās, ejot gar kanālu uz priekšu. Kanāls dīvainā kārtā atradās paralēli Brīvības pieminekļa laukumam, nevis perpendikulāri tam. Pēc tam braucām abas ar tramvaju pa apledojošām ielām, man nebija naudas biļetei, bet etalonfunkcijai rokas bija aizņemtas ar dažādām paciņām un milzu būri, kurā bija dažādu krāsu kaķēni, balts labradora kucēns un kazlēns, visi vienā izmērā - apmēram tik lieli kā jūrascūciņas. (Es teicu, ka ņemšu vienu vai varbūt abus divus rudos kaķēnus.) Baidījāmies no kontroles, tāpēc izkāpām kaut kur Sarkandaugavā. 6. tramvajs laikam bija mainijis maršrutu, jo noteikti braucām ar to. Ielas malā bija tirgotājas, kas pie galdiņiem pārdeva tramvaja biļetes un dažādu figņu, etalonfunkcija nopirka visu no vienas tirgotājas un sabēra plastmasas maisā, tad nāca tramvajs un pa galvu pa kaklu metāmies tajā iekša.
Vēlāk bija kaut kādas drumslas par dzīvokli, svešu, bet kurā dzīvoju ar tagadējiem dzīvokļa biedriem. Dzīvoklis piederēja avīzes, kam vasarā rakstīju, redaktoram, un man riebās doma, ka tagad šis lišķīgais tips būs atkal jāsatiek. Dzīvoklis bija vairākos stāvos, es ievācos trešajā, bet pie kārotā milzu rakstāmgalda netiku, tas bija blakus istabā, kur bija senioru/pensionāru telpas. Redzēju, kā pa durvīm ieiet nesen mirušais vectēva brālis, tas nemaz nelikās jocīgi. Tagadējie kaimiņi dzīvoja otrajā stāvā, tur bija arī veikals. Runājos ar viņiem par to, ka nav naudas, bet pie sevis domāju, kādi viņi ir meļi, jo viņiem taču pieder veikals ar mēbelēm, alkoholu un cigaretēm.
Vēl gāju pa smilšainu šoseju uz kaut kurieni, nokritu, man sejā sadūrās zāles stiebri, vilku tos ārā - no zoda, vaigiem, kreisās acs plakstiņa. Nesāpēja nemaz, bet tikai tad sapratu, ka esmu vīrietis.
Pamodos.

Auksti.

Šitā ir tik sasodīti skaista dziesma, ka vienkārši jāieraksta kaut kas, lai arī vēlāk atcerētos, ka to tagad dzirdu.