| |
| |||
|
vakars
draudziņi laižas prom uz londonu un amsterdamu (vai krimu),
bet es sēžu savā istabā ar sarkanajām sienām un raibu rudens puķu pušķi uz palodzes, un jūtos mazliet laimīga un mazliet splīnīga, un septembrīgi sērīga. dzīves pavediens slīd cauri pirkstiem. reizēm tik gludi, bez neviena mezgliņa, zīdaini pieglaužoties plaukstai. Dzersim šonakt skumju vīnu, ja nav spuldzēs aizdegts prieks. Draugs mans sapņos brauks uz Ķīnu, te viņš jūtas svešs un lieks. Domu brāzmainajos vējos viegli pāri jūrām traukt, bet, kas vienreiz sācis klejot, to vairs mājās neatsaukt... Draugs no sevis bēg uz Ķīnu... Domā, ka man dzīvot tīk? Dzersim labāk skumju vīnu, tā nav laime. - Neapnīk. /Austra Skujiņa/
|
|||
| |
|
ha, G. (smukpuika ar sarkano mašīnu) šovakar uzrakstīja oranžajā portālā. kā man ejot, sen nekas neesot dzirdēts (kopš pagājušās trešdienas - piez. mana). jā, reizēm ir lietderīgi ieturēt pauzi. vienīgais iemesls gan ir tas, ka man nav par ko ar viņu runāt. jebšu - viss, par ko es mēģinu ar viņu sarunāties, lietas/notikumi, kas man šķiet interesantas, tiek uzklausītas ar mulsu smaidu, necenšoties izveidot diskusiju vai vismaz uzturēt sarunu. un humora izjūtas viņam arī nav. vopšem, sarunājām satikties nākamnedēļ (jo šonedēļ es slima un nedēļas nogalē viņš brauc uz dzimto pilsētu māmiņai vārdadienu svinēt). |
|