Validation

man ir apnicis uz jautājumu „kur esi, ko dari?” atbildēt ar „darbā. darbā. darbā.”
visi mani kursabiedri maina darbus, iet sava dzīvē uz priekšu,
tikai es viena iestrēgusi vietā, kur es varu pakāpties vienīgi priekšniecei uz galda.
kur es nejūtos novērtēta, bet izmantota, jo L. jau neienāk prātā paslavēt par izdarīto, tikai norādīt par neizdarīto un kraut, kraut, kraut virsū steidzamos darbus, it kā pasaule grasītos apstāties, ja viņa un viņai padotie nestrādās 24/7.
darbaholisms būt jānosoda un jāārstē tāpat kā alkoholisms.
un, FAK, es esmu pārāk gļēva, lai kaut ko mainītu. es padiršu iespējas kaut ko mainīt.
varbūt pārāk naiva, lai joprojām cerētu, ka kaut kas mainīsies. ka man tiks dota iespēja. ka es reiz varēšu realizēt savus sapņus.

iespējams, vienu rītu es vienkārši neaiziešu uz darbu. vienkārši izslēgšu telefonus. sačakarēšu visu, kas vēl nav sačakarēts.

un sākšu no nulles punkta. tikai neuzticīgāk.

un visiem piedrāzt, protams.
visi vārās savā sulā,
savā perfektajā, asprātīgajā, stilīgajā pasaulē.

interesanti,
ja es vairs nevienam nezvanītu, nerakstītu utml. necenstos komunicēt
pēc cik ilga laika kāds sāktu interesēties vai ar mani viss kārtībā.

varētu veikt eksperimentu, bet mani biedē, ka rezultāti varētu pārspēt visus rekordus.

bet visnožēlojamākais ir tas, ka viss pāriet(-ies).
un tad es atkal rakstīšu spiedzoši kliedzoši laimīgus ierakstus.
ja vien es spētu būt kautcik konsekventa, varbūt tad mani cienītu vairāk.
bet nē. es mētājos no vienas galējības otrā,
līdz ar to nedz manas skumjas, nedz prieki nav par pilnu ņemami.
nožēlojami, nožēlojami.