vakar naktī kātojot mājās uz āgenskalnu, austiņās liegi dūdojot simon&garfunkel, mani pārņēma laimes sajūta.
tādas ikdienišķas, vienkāršas laimes sajūta.
kas par to, ka nav "lielās mīlas". kas par to, ka bērnības/pusaudžgadu sapņi atkāpjas uz arvien tālāku nākotni.
kamēr es spēju novērtēt mirkļus, vēju sejā, ceļu zem kājām, padarīta darba sajūtu aiz muguras, viss ir vislabākajā kārtībā.
tādas ikdienišķas, vienkāršas laimes sajūta.
kas par to, ka nav "lielās mīlas". kas par to, ka bērnības/pusaudžgadu sapņi atkāpjas uz arvien tālāku nākotni.
kamēr es spēju novērtēt mirkļus, vēju sejā, ceļu zem kājām, padarīta darba sajūtu aiz muguras, viss ir vislabākajā kārtībā.
un šodien, netipski man, eiforija neatkāpjas.