Validation

priekšniece beidzot reiz pa diviem gadiem paņēmusi nedēļu atvaļinājuma.
es savukārt esmu palikusi ar čupu kaudzi darbu, kuru veiksmīga norise "jāpakontrolē" + darbiem, kuri man pašai jāizdara no viena gala līdz otram. rezultātā šodien domāju par piecām lietām vienlaicīgi (kas man ne visai padodas) un vēl astoņos vakarā prātoju, kam vēl jāaizsūta epasti par to vai šo.
tā jau nebūtu tik traki, esmu taču atguvusi darbaprieku utt., bet šodien visu dienu vajā kkāda mistiska nedrošības sajūta - liekas, mana balss pa telefonu skan "ne tā", runāju es haotiski, un neesmu tā īsti pārliecināta par itin neko un vismazāk par sevi. cīnos ar šo sajūtu varonīgi, jo esmu tak apņēmusies būt domāt par sevi tikai to pozitīvo, un jāteic - tas ir visai nogurdinoši un enerģiju patērējoši.
turklāt apsolīju uzrakstīt arī rakstu zināmam preses izdevumam, kas nozīmē, ka rītnakt negulēšu. un no rīta uz vingrošanu ar nesanāks, jo jādodas intervēt viens no raksta varoņiem. tas, lūk, ir nejauki.