Un es esmu pietiekami gļēva un pati sevis pietiekami nogarlaikota, lai kaut kur dotos viena, lai gan, tas, iespējams, rada nedaudz lielāku iespēju iegūt jaunus draugus kā sēdēšana mājās un gruzīšanās savā nodabā. Tomēr ballēties vienai – arī tas ir nožēlojami, īpaši pēc dažiem pietiekami stipriem dzērieniem.
Un vēl – es apskaužu un ienīstu visus, kas savas ikdienas gaitas apraksta daudzskaitlī – „mēs aizgājām, mēs izdarījām, mēs bijām tur un tur, mēs nopirkām to un to”. Kad pienāks brīdis, kas es varēšu runāt par kāda mistiska „mēs” piedzīvoto, par šo valdzinošo un noslēpumaino divatni? Iespējams, nekad. Jo pārāk augstu vērtēju savu „es”.
„Es lasīju. Pienāca vakars. Noliku grāmatu, iespiedu galvu rokās un vēroju, kā pamazām debess no violetas kļūst pelēka. Piepeši jutos vāja un iztukšota. Ar katru mirkli aizritēja mana dzīve, bet es neko nedarīju, tikai zobojos par to. Kad nāks tas, kuru beidzot pa īstam varēšu pieglaust savam vaigam un paturēt, kad nāks tas, kuru izmisīgi spiedīšu sev klāt ar neprātīgu mīlas spēku. Es nebiju tik ciniska, lai apskaustu Bertrānu, bet pietiekami skumja, lai skaustu katru laimīgu mīlestību, katru tiekšanos uz neprātu, katru verdzības iespēju.” (c) Fransuāza Sagāna „Pasmaidot...”