Laikam 3 cilvēki dzīvē ir man jautājuši, lai es godīgi pasakot, kādas narkotikas lietoju. Un tikai viens ir jautājis, vai es ikdienā meditēju. Parasti tas izbrīna, jo man tieši skaidrs prāts šķiet ļoti skaists, tāpēc nelietoju nekādas apreibinošas vielas. Taču apzinos savu spēju radīt "narkotikas", patveroties ilūziju un fantāzijas pasaulē. Varbūt tiešām iepriekšējā dzīvē esmu ko lietojusi.
Varbūt tas apliecina, kāpēc kopš vidusskolas man ir pastiprināta interese par narkotiku problēmu, kad veselības mācībā, rakstot referātu par šo tēmu, izlasīju diezgan daudz, pat apsvēru iespēju strādāt ar atkarīgajiem, jo saskatīju kaut kādu radniecību.
Kārtojot grāmatplauktu, saliku līdzās narkotiku tēmai veltītās grāmatas:
Radeks Jons "Memento"
Kristiāne E. "Mēs zoostacijas bērni"
Ērvins Velšs "Vilcienvakte"
Hanters S. Tompsons "Bailes un riebums Lasvegasā"
Deivids Daltons un Marianna Feitfula "Uzticīgā"
Leo Perucs "Svētā Pētera sniegs"
Maksanss Fermīns "Opijs"

Varbūt ir vēl kāda, ko esmu piemirsusi, jo liela daļa grāmatu aizceļojusi pie citiem lasītājiem. Es tikai domāju, vai mani joprojām šī tēma interesē tikpat ļoti, cik agrāk? Un kas notiek ar manu prātu, ja citiem ir tāds viedoklis par mani?