"Savas dzīves trīsdesmit sešos gados viņš bija iemācījies būt nemanāms, neredzams, lai vairs neizsauktu smieklus un zobgalības, kas atskanēja no visām pusēm, tiklīdz viņš tika pamanīts. Viņš negribēja būt ne izskatīgs, ne neglīts, ne resns, ne tievs. Belnēns vēlējās vien palikt kā vārgs siluets, tik tikko pamanāms ar acs kaktiņu. Saplūst ar apkārtni, noliegt sevi un turēties citurienē, tur, kur neviens nespētu viņu sasniegt. Visus šos gadus Belnēns Vemols vienkārši neeksistēja, izņemot tos brīžus, kad drūmajā stacijā katru nedēļas rītu mīdīja peronu. Katru dienu vienā un tajā pašā stundā vīrietis gaidīja pienākam vilcienu, nostājies uz abām kājām uz baltās līnijas, kas iezīmēja robežu, kuru nedrīkstēja pārkāpt, riskējot nokrist uz sliedēm. Šai nenozīmīgajai, uz betona novilktajai līnijai piemita savāda spēja nomierināt. Šeit stacijā kapličas smakas, kas pastāvīgi dreifēja viņa galvā, kā uz burvju mājienu izgaisa. Un tās dažas minūtes līdz vilciena pienākšanai viņš mīdīja balto līniju, it kā mēģinot tajā izšķīst, skaidri apzinādamies, ka šis brīdis ir tikai iluzora atelpa un vienīgais veids, kā aizbēgt no brutalitātes, kas gaidīja aiz horizonta, būtu nokāpt no līnijas, uz kuras viņš muļķīgi gāzelējās, un iet mājās. Jā, Belnēns varēja padoties, atgriezties gultā un ieritināties atpakaļ vēl mazliet siltajā nospiedumā, ko tur pagājušajā naktī bija atstājis viņa ķermenis. Un gulēt, lai aizbēgtu. Tomēr jaunais vīrietis vienmēr samierinājās un palika uz baltās līnijas, aiz viņa drūzmējošos pastāvīgo pasažieru pūļa murdoņas ieskauts; pievērstie skati viegli dedzināja skaustu, atgādinot, ka viņš joprojām ir dzīvs. Gadu gaitā daži braucēji sāka viņam izrādīt iecietīgu cieņu, kādu parasti atvēl nekaitīgiem pamuļķiem. Belēns viņiem bija kā svaiga gaisa malks, kas divdesmit minūšu garajā braucienā uz īsu brīdi izrāva viņus no vienmuļās ikdienas."

Žans Pols Didjēlorāns "Lasītājs vilcienā 6.27"

"Savā laikā, tas ir, 18. gadsimta apgaismības periodā, slavenais vācu izglītības reformētājs un viens no Berlīnes universitātes dibinātājiem Vilhelms fon Humbolds nāca klajā ar vairākām visu nākamo paaudžu izglītības kultūru ilgtermiņā un fundamentāli ietekmējošām tēzēm, kuru pamatā ir ideja par cilvēka izglītību kā pašvērtību – "izglītības uzdevums ir pēc iespējas visaptveroši īstenot cilvēkā dzīvojošās iespējas, viņa cilvēcisko esību". Eiropas izglītotajos slāņos ilgstoši valdījusi tieši šāda vienošanās attiecībā uz izglītības un kultūras izpratni, nošķirot kultūras vērtības no materiālām. Taču vēlīnā kapitālisma apstākļos jebkura joma automātiski tiek arvien vairāk industrializēta, efektivizēta un "demokratizēta", kultūras un izglītības jēdziens kļūst izplūdušāks un neko neizsakošāks, un šī tendence, protams, spilgti izpaužas arī Latvijā. Nekas jau nav vieglāk, kā pakļauties šai ārkārtīgi spēcīgajai tirgus dinamikai, kas sniedz visiem saprotamas un vienkāršas atbildes uz pat vēl neuzdotiem jautājumiem. Taču mazā valstī, kas nekad nevarēs balstīt savu eksistenci uz kvantitāti, tirgus domāšanas sekas var būt diezgan skumjas, jo radošiem un inovatīvi domājošiem cilvēkiem šāda vide būs kontrproduktīva un vedinās meklēt darbam piemērotus apstākļus citur. Šie piemērotie apstākļi ir ne tikai finansiālas dabas, lielu lomu spēlē arī sabiedrības noskaņojums kopumā, it sevišķi tās atvērtība un tolerance, kā arī cieņa pret tiem, kas darbojas nekomerciālās jomās."

Ruta Paidere

http://www.satori.lv/article/latviesu-komponista-dilemma