Lasu H. Matuļa grāmatu "Vidusšķiras problēmas." Ja atmet pašironiju un wannabe intelektuāli sevī, var šķist depresīva. Lai gan mānīgi domāt, ka autors ar smīnu grib ievietot visu kastītēs, lai radītu ko konceptuālu. Kopumā šķiet, ka lasu Rīgas laika anekdotes vai antropologa novērojumus. Lai gan nevar teikt, ka grāmata man derdzas. Tikai sākumā šķita pārāk ciniska. Tā iet, ja pārāk ilgi dzīvo eskeipismā. Daudz pretrunīgu iespaidu par šo darbu, jo būtībā esmu pārāk nopietns cilvēks, lai spētu pilnībā novērtēt autora humoru. Taču es spēju ātri adaptēties. Ja sākumā ēkā šķiet auksti un nemīlīgi, tad uz beigām pat vairs nejūties tā, jo kāds ir iedevis mīkstus spilvenus un pledu. Un tad jau nekas vairs nešķiet pārāk pretenciozs.

"Kad vidusšķiras zēns apmeklē skolu, kurā iekļuvis, pateicoties savu vecvecāku stāvoklim izglītības resorā, bet mantiskā ziņā klasesbiedru vairums stāv virs viņa, viņš neapzināti ignorē mantiskās atšķirības un rada sev idealizētu vienlīdzības un biedriskuma gaisotni, ko pastiprina vienādās mācību stundas un skolotāju standartizētā attieksme pret visiem. Viņš nepamana, ka klasesbiedri var atļauties nopirkt dārgāku saldējumu, ka viņiem ir dārgākas rotaļlietas un pirmajās klasītēs viņi tiek vesti uz skolu ar automašīnu, bet pamatskolas pēdējās klasēs tie paliek vakaros vecāku mansarda tipa dzīvokļos un dzer no bāriņiem izņemtu amareto. Šīs atšķirības vidusšķiras zēnam no inteliģentas ģimenes šķiet nejaušas, arbitrāras - nevis, kam ir un kam nav, bet vienam ir vairāk, citam mazāk, bet visi ir vienlīdzīgi. Un tāpat arī otrā virzienā, lasīdams daudz grāmatu un izbaudījis humānistu dižo tradīciju savā audzināšanā, viņš neapzināti projicē uz klasesbiedriem un piedēvē tiem savus ētikas standartus, savus uzvedības principus, un reizēs, kad tie parāda alkatību, klaju ieraušanas kāri vai zagšanas tieksmi, viņš novēršas apmulsumā un izjūt kaunu viņu vietā par viņu cilvēcisko vājību. Inteliģence - nācijas sirdsapziņa."

Haralds Matulis "Vidusšķiras problēmas"