| |
[Nov. 11th, 2013|08:23 pm] |
Gluži vienkārši jebkurā mirklī es varu salabot sevi. Es tikai aizmirsu kādēļ rodas vienaldzība sevī.
Trūkst vēlmes kustēties, darboties, radoši izpausties, patiesi atvērties...Iekšā tādēļ kaut kas liek mocīties.
Dzīve mani iemidzina. Esmu garlaicīga. Kur atrast impulsus, kas mani aizrautu? |
|
|
| |
[Nov. 11th, 2013|08:35 pm] |
|
Raudāt un smieties kā maza meitene es varu tikai viena. Citu cilvēku attieksme mani ir pārāk dziļi ievainojusi, es nevēlos vēlreiz tikt ievainota. Varbūt tieši tāpēc esmu sākusi slēpt savas emocijas. Tagad es tiktāl nespēju dot jūtām brīvību, ka nemaz nezinu, vai vispār kaut ko jūtu. Vientulība man ir kļuvusi par paradumu. Citi domā, ka es esmu naidīga: es pati zinu, ka tā ir patmīlības forma. Es domāju - ja citi vēlas mani redzēt, viņi zina ceļu, kā mani atrast. Ja viņi nedara to, ko no viņiem gaidu, tas nozīmē, ka viņi negrib papūlēties. Un, tā kā jau esmu pietiekami daudz lūgusi, neko nesaņemdama, uzskatu par labāku klusēt. |
|
|
| |
[Nov. 11th, 2013|08:56 pm] |
Es joprojām nezinu ko vēlos. Tam vajadzīgs spēks, kura man nav. Es negribu sevi žēlot. Es tikai konstatēju faktu. Mani kaitina sava izvēle būt par upuri, mūžigo cietēju. Kas tā par izvēli? Kas tā par dzīvi? Es iemīlos cilvēkos tikai tad, kad viņi aiziet, tikai tad, kad zinu, ka viss ir zaudēts, izdzisusi interese.
Tad es sāku mocīt sevi, domājot, kas viņš par kretīnu, kā varējis tā vienkārši aiziet. Es tā ciešu viņa dēļ. Sāku rakstīt viņam jēlas ziņas, kurām zinu atbildes nebūs, vai arī ja būs, tad man tās nepatiks, lai ko viņš uzrakstītu, ar varītēm saskatīšu tajā visu, kas vērsts pret mani un cietīšu vēl vairāk. Un žēloju sevi Tā.
Kas tā par izvēli? Kas tā par dzīvi?
Lai arī cik es pieredzētu, joprojām jūtos tik nepieredzējusi un ļoti kaprīza. Vienmēr visus uzmanības apliecinājumus saskaldu. Nevienam neticu un izliekos, ka ticu. Tēloju naivumu un dumjumu. Smejos. Piedzeros, lai apziņas šķēršļus likvidētu un pielāgotos pārējiem.
Attiecības cilvēkus padara par lielākiem svešiniekiem, nekā tie ir pirms iepazīšanās. Ārprāts cik manī ir maz ticības. Pat šim palagam es neuzticos. Rakstu ar bailēm, ar aizdomām vai tik tas mani kādreiz nenodos. |
|
|
| |
[Nov. 11th, 2013|10:09 pm] |
-Par ko tu domā, lai beigtu?
-par vīriešiem, mani uzbudina ainas ar daudziem vīriešiem ap mani
-interesanti. viena bijusī mīļākā teica, ka viņu uzbudinot skaisti dabas skati
-nopietni? tas taču ir smieklīgi
-bet viņa tā teica. pat tad, kad es biju viņā iekšā, lai ātrāk beigtu viņa esot iztēlojusies visādas dabas ainavas
- :D :D |
|
|
| |
[Nov. 11th, 2013|11:12 pm] |
Tie dzīves posmi, kuros jūties tā itkā nespētu pakustēties, tā itkā tu būtu veidots no koka. Veidots, lai justos kā statuja, kas var tikai vērot.
Vērot, kas notiek tev apkārt, kā ar tevi manipulē, izmanto un spēlējas...
Un tu - neko nespēj darīt, lai to mainītu...tikai vērot. |
|
|
| |
[Nov. 11th, 2013|11:22 pm] |
|
Vai tu bezpalīdzīgi nestāvi malā, sērojot par dzīvi, ko nekad neesi dzīvojis? Vai tavs patiesais "es" nav bijis šīs dzīves gūsteknis? |
|
|