| ups |
[30. Mar 2009|16:50] |
Mani piekāsa otro reizi. Šoreiz tā pat nebija mana vaina. Ko es vispār tajā iepriekšējā reizē iedomājos? Es sēdēju un gaidīju, kad iznāks man pakaļ, jocīgi. Nekas, šoreiz es biju un durvis bija ciet. Jutos neērti. Hahah. Atkal ir tā, ka jādomā tik daudz un vienubrīd priecē, tas, ka puncis ir palicis mazāks, bet tomēr - es redzu tās daudzās bulkas, šokolādes, maizītes, saldējumus, visu, kas man tik ļoti garšo. Bet tas nekas. Nedaudz jau var. Vajag vēl kaut ko darīt un ar laiku. Jo es ticu sev patiesībā. Ja nebūtu šie cilvēki, ko sauc par ģimeni. Ja nebūtu māte, kurā ir tik daudz negatīvisma.. Es būtu tik laimīga. Tas ir 'štruntīgi', ka tā notiek. Un viņa neatnāca tieši tad, kad es gribēju jautāt pašu svarīgāko - kā atbrīvoties no agresijas manī iekšā? Agresija manī iekšā jau ir sarukusi līdz minimumam, es apzinos un daru, jūtu, bet tomēr, ja apkārt ir kāds negatīvs cilvēks, tad es nevaru.. Ļaunums, dusmas, patmīlība, tas mani nogalina. Un visbeidzot es saprotu, ka esmu bezspēcīga un vienīgais, ko es spēju ir raudāt. Asaru asaras, tās mani apņem un lēnām iznīcina. Jo es nezinu ko darīt, kad man gribas vienkārši nomirt un nebūt. Jo es gribu būt. Es gribu smaidīt un priecāties, es gribu darīt to, kas man patīk, mācīties, palīdzēt cilvēkiem, saprast, zināt. Bet es nespēju. Visas domas tiek izvarotas katru reizi, kad kāds izjauc manus plānus, kad kāds ir negatīvs, zog, melo, netic, dusmojas, uztraucas. Visas šīs negatīvās domas es iesūcu pati nesaprotot kā. Jo būtībā es iesūcu visu. Tikai esmu pagadījusies sabiedrībā, kurā negatīvisms priecē. Mani nepriecē. Es nezinu ko darīt. Es gribu dzīvot.
Un, par visu vairāk, es gribu, lai es varētu beigt teikt 'es' un 'man', lai manas nolādētās problēmas būtu izsvītrotas. Tās jau nevar pilnībā izrisināt. Un varbūt nevajag arī. Man nevajag. Es gribu mierīgi meditēt un sajust savu dzīvi kā rokās paņemamu bumbu. Mīkstu, pūkainu, maigu. Vieglu. |
|
|