| __ |
30. Mar 2009|19:32 |
Eh, nav ko darīt, jo gribējās pārdomāt šīs dienas (nenotikušo) sarunu. Visam bija jābūt tik perfekti.
Bet ir labi, ka nebija. Jo man jāpierod pie realitātes.
Kā es ienīstu realitāti. Lūdzu, apēdiet to kāds. Mani izsit no sliedēm, atkal jāraud un liekas, ka to darīšu jau tulīt, bet pagaidiet, pagaidiet! Asaras! Ātri salikšu rītdienas stundas un tad iešu čučēt savā asaru dīķī.
Man visu dienu rādās, ka līst lietus. Liels smadzeņu apmāns. Tagad es iedomājos, kā raudāšu, ja viņa pateiks, ka 'tad mēs pēc brīvlaika..'. Ienīdīšu. Neiešu. Nē, iešu, bet man vairs nepatiks. Man nav ko elpot. Kāpēc man jāēd, vnk piekāst to, kā man riebjas visas šīs padarīšanas, ko vienā vārdā - par dzīvi sauc? Man pat nav neviena, kam to pateikt, un vienīgais, kam to varētu pateikt, man jāsauc uz 'jūs'. Tas netraucētu, asaras traucē, jūtas traucē, kā lai sev atņem jūtas? Nu, nevajag. Riebjas. Gribu sēdēt tualetē uz poda tieva un raudāt. Apzinos, cik smieklīgi tas izklausās, bet tas nu būtu skaistākais, kas ar mani varētu notikt.
Kad man viņu visvairāk vajag, es iedomājos par visbriesmīgākajām lietām. Ja nu viņa ir slima un es viņu pat neredzu? Man vajag vismaz redzēt viņu, kaut vai dusmoties, es zinu, ka man vajadzēs viņu, jo es esmu iemīlējusies viņā.. Es esmu tik nožēlojama. Tik nožēlojama.. Viss, es jūtu, ka atkal ir tā, atkal ir slikti. Viss, nav vērts vairs neko. Nu, ko man darīt, nomirt uzreiz? Un ko es darīšu, kad neredzēšu viņu veselas deviņas dienas? Varbūt pat desmit.. Mokoši. Es jūtu sevis nīšanu, es nīstu visu, jo visi nīst, kā man riebjas tas, kāpēc gan mēs nevarētu dzīvot visi tā laimīgi? Dodiet man to laimi? Kam lai es tagad raudu? Asaras ar katru brīdi šķiet nevērtākas. |
|