| Nīstu arī savu perfekcionistes dabu. |
30. Mar 2009|19:52 |
Es esmu tik nevērtīga. Stāstu, ka man riebjas, ka kaut kādi cilvēki mēdz iedomāties kaut kādu citu cilvēku par kaut kādu savu visuma centru un par pārējiem kaut kādiem it kā draugiem nemaz neliekas ne zinis. Ilona tak bija iemīlējusies Krista, tad it kā slikti jutās, tad centās notēlot prieku, tad mēs ta ka sastrīdamies, viņa mani cenšas pārāk oponēt, tad es tomēr uzrakstu viņai, bet viņa redz negribot ne ar vienu runāt. Varu saderēt, ka viņa runāja ar Kristu tobrīd. (Cik ļoti pretīgas dusmas šeit.)
Man gribas Signi. Bet tas noteikti ir tāpēc, ka viņa ir pēdējais, kas man palicis. Ja neņem kādu skolotāju, kurai rīt sabrukšu, bet tas nedrīkst notikt. Mani spēj ievainot tāds sīkums. Bet varbūt tas nemaz nav sīkums.. Nu, jā, viņa ir mans 'kaut kāds' visuma centrs, bet tomēr. Man likās, ka esmu stiprāka. Man vajag stiprumu.
Kā lai atbrīvojas no agresijas? Tie ir kādi pēdējie pieci procenti, bet piekaltuši kā kaļķis. Es gribu būt liela, es nīstu šo dzīvi kāda man ir. Kaut es kaut ko salauztu. ':/' Lūdzu, kaut man salūztu kāja, tik ļoti gribu.. Es vairs nedomāju. Un nemaz nevajag.
Es jūtos pēc sūda, neesmu redzējusi skaistāko cilvēku pasaulē šodien un esmu pieēdusies resna, nav nekā drausmīgāka pasaulē par to. |
|