un vēl bezmiega naktī atcerējos par R. Dīvaini, jo biju viņu kaut kur ļoti tālā atmiņu kaktā iesēdinājusi.
Kaut kad vasarā muldēšana un apmainīšanās ar dzēlībām netā rezumējās ar uzaicinājumu iedzert saldējuma kokteili. "Klejojošs sūds ar mugursomu"- pirmā doma ieraugot R. Domāju, kur ātrāk un nesāpīgāk iedzert to sasodīto kokteili un ātrāk tikt mājās. Tas bija sākums mūsu 8 stundu pirmajam randiņam BBārā. Ietinušies segās nopļāpājām līdz slēgšanai.
Otrajā randiņā kārtējo diskusiju karsumā es pateic ko sev vājprātā neraksturīgu: "es gribu tevi noskūpstīt". To ar izdarīju un lepni aizsoļoju projām. Pēc tam gan ik pa brīdim gribējās brēkt no OMFG- nu kāpēc man šitāds prāta aptumsums iestājas. NONONONO- nu kāpēc!!!!!
Trešā randiņa noslēgumā, sēžot mašīnā pie manas mājas, R. nopūtās un pajautāja vai var palikt pa nakti pie manis, jo negriboties atgriezties mājās- tur esot vientuļi. Tā nu viņš ar palika. Uz mēnesi.
Jāpiebilst, ka mūsu tikšanās notika tieši 10 dienas pēc manas operācijas. Staigāju vaidot, no gultās rāpos ārā pus stundu. R. kā kara laika romānā mainīja manus apsējus un mazgāja man matus, kas bij varen saržģits pasākums. Un naktīs lasīja man priekšā Vinniju Pūku, lai gan man kategoriski bij aizliegts gardi smieties-labi, ka šuves izturēja.
Mums izpalika tā smukā randiņfāze, kad visi izliekas labi un jauki. Uzreiz sanāca iepazīt otra niķus un kašķus un ikdienas dīvainības.
Kad manā pagraba aristokrātes rezidencē ienācas rudens sals, pārbraucām uz viņa vecpuiša apartamentiem.
Viņš neatzina skaistus vārdus. Par jūtām esot jāliecina darbiem. Un savā ziņā es varu piekrist- jā darbi bij. Viņa dēls - Sīkais. Droši vien, ka tas bij nopietni, ja 11 gadu vecumā Sīkajam es bij pirmā tēta draudzene, kuru viņš redzēja. Sīkais ir lielākais šo attiecību pluss- fantastisks cilvēks, ar kuru vēl līdz šai dienai sarakstamies.
Pēc pus gada kaut kas sāka jukt. Es sajutu, ka esmu nelaimīga. Un ka nelaimīgu man dara šis cilvēks. Viņa apsēstiba ar darbu. Es jau saprotu, ka tā ir milzu atbildība- būt priekšniekam. Būt atbildīgam par šiem cilvēkiem, viņu ģimenes labklājību. Būt atbildīgam pret visiem- investoriem, darbiniekiem, klientiem, sadarbības partneriem. Turklāt justies dīvaini, ka beidzot ir jābūt atbildīgam arī par vēl vienu cilvēku, ka neesi viens. Privičkas jau grūti labot.
Tā nu mēs daudz vairāk laika pavadījām ar Sīko, gaidot mājās tēti.
|Sis ieraksts būz bezcerīgi nelasāma pašanalīze un savu domu sakārtošana- neņemiet ļaunā.
tātad, kur es paliku? Nu ja- pie brīža , kad sāku justies nelaimīga.
Te man jātaisa atkāpe. Par vīrieša dvēseli. Tā man joprojām ir mīkla. Man domāt, ka tai ir daudz smalkāka struktūra nekā sievietēm. Un dīvaināka. Patiesība vīrietim ļoti gribas darīt labu, būt glābējam un bruņiniekam. Darīt laimīgu. Un visas bēdas sākas brīdī, kad viņš jūtas vīlies. Un nevis tajā cilvēkā, kas blakus. Bet nezkāpēc sevī- jo sajūtas nederīgs un nevarīgs. Nespējīgs darīt visus laimīgus.
Un tad sākās arī mūsu bēdas. Kad es sajutos nelaimīga. Un viņš ar. Par to, ka nesmējos tik bieži, ka nesmaidīju. Un man domāt, ka viņam vispār bij atkarība no maniem smiekliem. Sarunas vidū viņš varēja apklust pusvārdā un un tik muļķigi smaidot blenzt uz mani. Un smaidīt. Un skatīties. Un atkal censties mani sasmīdināt vai izdarīt ko tādu, kas man liktu smaidīt un atkal smieties. Atkarība.
Kā škiršanās iemeslu es iekopēju senu ierakstu- mūsu saunu ar Sīko.
Kādu dienu sazvanoties ar R., noklausījos par to, ka atkal daudz darba un nezin kad atbrīvosies un visu jau iepriekš zināmo tekstu.
Sīkais man saka - tētis atkal dusmīgs?
- mhm..
- un tu jūties vainīga, vai ne?
- nu jā /neizpratnes pilnām acīm skatos uz šo/
- nu es ar tā bieži jūtos. vainīgs. un ko tu tad parasti dari?
- reizēm paraudu un tā
- hehehe... nu jā, bet tu jau meitenīte. tas ir normāli.
Rezumējot- brīdī, kad sapratu, ka nekad neesmu nelaimīga pati par sevi, bet tik domājot, par R. , bij laiks doties tālāk. Pēc kāda kašķa savācu savas mantiņas, sakrāvu tās Vikingā un devos mājup. Vakarā manis vienkārši tur vairs nebija. Pieļauju, ka R. bija dziļā šokā, ieraugot darbā uz galda dzīvokļa atslēgu un manu īsvēstuli.
Pēc nedēļas oficiāli izšķirāmies. Tā pa smuko- kā jau gudri cilvēki dara. skaistas vakariņas, parunājām un nolēmām, ka labāk mums nebūt kopā. Kad šķīrāmies, man par brīnumu, R. apķēra mani, iebužināja degunu manos matos
- man negribas laist tevi vaļā
- es tevi mīlu, bet nespēju kopā ar tevi dzīvot.
Kaut kad vasarā muldēšana un apmainīšanās ar dzēlībām netā rezumējās ar uzaicinājumu iedzert saldējuma kokteili. "Klejojošs sūds ar mugursomu"- pirmā doma ieraugot R. Domāju, kur ātrāk un nesāpīgāk iedzert to sasodīto kokteili un ātrāk tikt mājās. Tas bija sākums mūsu 8 stundu pirmajam randiņam BBārā. Ietinušies segās nopļāpājām līdz slēgšanai.
Otrajā randiņā kārtējo diskusiju karsumā es pateic ko sev vājprātā neraksturīgu: "es gribu tevi noskūpstīt". To ar izdarīju un lepni aizsoļoju projām. Pēc tam gan ik pa brīdim gribējās brēkt no OMFG- nu kāpēc man šitāds prāta aptumsums iestājas. NONONONO- nu kāpēc!!!!!
Trešā randiņa noslēgumā, sēžot mašīnā pie manas mājas, R. nopūtās un pajautāja vai var palikt pa nakti pie manis, jo negriboties atgriezties mājās- tur esot vientuļi. Tā nu viņš ar palika. Uz mēnesi.
Jāpiebilst, ka mūsu tikšanās notika tieši 10 dienas pēc manas operācijas. Staigāju vaidot, no gultās rāpos ārā pus stundu. R. kā kara laika romānā mainīja manus apsējus un mazgāja man matus, kas bij varen saržģits pasākums. Un naktīs lasīja man priekšā Vinniju Pūku, lai gan man kategoriski bij aizliegts gardi smieties-labi, ka šuves izturēja.
Mums izpalika tā smukā randiņfāze, kad visi izliekas labi un jauki. Uzreiz sanāca iepazīt otra niķus un kašķus un ikdienas dīvainības.
Kad manā pagraba aristokrātes rezidencē ienācas rudens sals, pārbraucām uz viņa vecpuiša apartamentiem.
Viņš neatzina skaistus vārdus. Par jūtām esot jāliecina darbiem. Un savā ziņā es varu piekrist- jā darbi bij. Viņa dēls - Sīkais. Droši vien, ka tas bij nopietni, ja 11 gadu vecumā Sīkajam es bij pirmā tēta draudzene, kuru viņš redzēja. Sīkais ir lielākais šo attiecību pluss- fantastisks cilvēks, ar kuru vēl līdz šai dienai sarakstamies.
Pēc pus gada kaut kas sāka jukt. Es sajutu, ka esmu nelaimīga. Un ka nelaimīgu man dara šis cilvēks. Viņa apsēstiba ar darbu. Es jau saprotu, ka tā ir milzu atbildība- būt priekšniekam. Būt atbildīgam par šiem cilvēkiem, viņu ģimenes labklājību. Būt atbildīgam pret visiem- investoriem, darbiniekiem, klientiem, sadarbības partneriem. Turklāt justies dīvaini, ka beidzot ir jābūt atbildīgam arī par vēl vienu cilvēku, ka neesi viens. Privičkas jau grūti labot.
Tā nu mēs daudz vairāk laika pavadījām ar Sīko, gaidot mājās tēti.
|Sis ieraksts būz bezcerīgi nelasāma pašanalīze un savu domu sakārtošana- neņemiet ļaunā.
tātad, kur es paliku? Nu ja- pie brīža , kad sāku justies nelaimīga.
Te man jātaisa atkāpe. Par vīrieša dvēseli. Tā man joprojām ir mīkla. Man domāt, ka tai ir daudz smalkāka struktūra nekā sievietēm. Un dīvaināka. Patiesība vīrietim ļoti gribas darīt labu, būt glābējam un bruņiniekam. Darīt laimīgu. Un visas bēdas sākas brīdī, kad viņš jūtas vīlies. Un nevis tajā cilvēkā, kas blakus. Bet nezkāpēc sevī- jo sajūtas nederīgs un nevarīgs. Nespējīgs darīt visus laimīgus.
Un tad sākās arī mūsu bēdas. Kad es sajutos nelaimīga. Un viņš ar. Par to, ka nesmējos tik bieži, ka nesmaidīju. Un man domāt, ka viņam vispār bij atkarība no maniem smiekliem. Sarunas vidū viņš varēja apklust pusvārdā un un tik muļķigi smaidot blenzt uz mani. Un smaidīt. Un skatīties. Un atkal censties mani sasmīdināt vai izdarīt ko tādu, kas man liktu smaidīt un atkal smieties. Atkarība.
Kā škiršanās iemeslu es iekopēju senu ierakstu- mūsu saunu ar Sīko.
Kādu dienu sazvanoties ar R., noklausījos par to, ka atkal daudz darba un nezin kad atbrīvosies un visu jau iepriekš zināmo tekstu.
Sīkais man saka - tētis atkal dusmīgs?
- mhm..
- un tu jūties vainīga, vai ne?
- nu jā /neizpratnes pilnām acīm skatos uz šo/
- nu es ar tā bieži jūtos. vainīgs. un ko tu tad parasti dari?
- reizēm paraudu un tā
- hehehe... nu jā, bet tu jau meitenīte. tas ir normāli.
Rezumējot- brīdī, kad sapratu, ka nekad neesmu nelaimīga pati par sevi, bet tik domājot, par R. , bij laiks doties tālāk. Pēc kāda kašķa savācu savas mantiņas, sakrāvu tās Vikingā un devos mājup. Vakarā manis vienkārši tur vairs nebija. Pieļauju, ka R. bija dziļā šokā, ieraugot darbā uz galda dzīvokļa atslēgu un manu īsvēstuli.
Pēc nedēļas oficiāli izšķirāmies. Tā pa smuko- kā jau gudri cilvēki dara. skaistas vakariņas, parunājām un nolēmām, ka labāk mums nebūt kopā. Kad šķīrāmies, man par brīnumu, R. apķēra mani, iebužināja degunu manos matos
- man negribas laist tevi vaļā
- es tevi mīlu, bet nespēju kopā ar tevi dzīvot.
Bet kāpēc es bezmiega naktī par viņu iedomājos. Man domāt, ka mēs nepateicām viens otram ko svarīgu. Es nezinu ko. iespējams, ka man bij jāpasak par Sīko. Ka nav 11 gadu vecumā kādam tik jaukam jājūtas vainīgam par visu. Es šīs sajūtas spēju sagremeot, bet Sīkais vēl ne.
Bet ko viņam vajadzēja pateikt man? Nezinu.
Tas ir kā spēlē, es nedabūju kaut kādu norādi un tāpēc nespēju pārlekt uz next level. Kaut ko jau tūkstošo reizi daru nepareizi un nespēju saprast, kas tas ir.