Vakar, lai nokļūtu mājās, bij varen jāpierāda sava drosme un apņemšanās. Brīvības / Lāčplēša krustojums sastāvēja no milzīgām peļķēm. Mašīnas pīpina, cilvēki drūzmējas pie biedējošā milzu slapjuma. Pāri pārlec tik 2metrīgs onka ar ļoti garām kājām. Beidzot sadūšojamies un iegrimstam žļurgā tikai līdz potītēm. Nākamā šķēršļu zona- sniega valnis Ģertrūdes ielas pieturā. Lai iekāptu savā trolejbusā, veicu manevru, kura rezultātā esmu ar vienu ceļgalu netīrā sniegā, ar otru kāju paslīdējusi zem trolejbusa. Aš pusšpagats. Ūsains vīrietis aiz rokas mani ierauj trolejbusā. Nākamjā pieturā sniega valnī iekāpj tantuks ar maisiem. Tālāk netiek un, izmisīgi plivinot roķeles ar tarbām, kliedz- padažģiķe menja!!!! Ūsainais vīrietis atkal ir uzdevuma augstumos - izlec no trolejbusa, iemet tarbas, aiz vidukļa kā pūciņu izceļ no kupenas tantuku un ieliek trolejbusā. Nākamjā pieturā no sniega aiz roķelēm tiek ievilkti 3 sīkie ar ragavām. Nu pēc tam jau tīrie sīkumi- aizslidot pa Bŗivības ielas ietvēm līdz manai ielai. Vienīgais perfektais pleķītis Rīgā ir mūsu pagalms. Ielas pusē ietve tīra, pagalmā sniega mūris, sniegavīrs un nekad modrību nezaudējošā sētniece zaļā mētelītī un ar lāpstu padusē. Zdrastje, zima prishla.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}