Nesen ar draudzeni izvērsās diskusija par darbu. Man ir pārliecība, ka mūsu darbs ir bezjēdzīgs. Tāda mašīnveidīga darbošanās, kura būtībā ir bezjēdzīga. Radīt cilvēkiem vēlmi tērēt naudu nevajadzīgām lietām, bez kurām pasaule var lieliski iztikt. Un tas mani spiež nost. Darba bezjēdzīgums spiež ar savu lielo, spalvaino īkšķi. Laura saka, ka mēs esam tie, kam vienkārši ir jāpelna nauda, lai tie, kas rada varētu to darīt arī turpmāk. Būtībā mēs runājām par atšķirīgām lietām un to izpratni.
Teiksim galdnieks uztaisa smuku galdu, pie kura gadiem pulcēsies ģimene uz pusdienām, varbūt to apklās ar avīzi, dzers alu un ēdīs voblu. Bet galds ir kas taustāms, paliekošs un skaists. Vai ārsti, kas palīdz atlabt cilvēkam. Autobusa šoferis, kas spītējot ledum, aizved mani uz laukiem. Mederiks, kurš pēta tālas galaktikas. Plūme, kurš uzraksta jautru dziesmu, kas ielīksmo manu prātu.
Bet reklāma ir sūds. Un es ar šitiem sūdiem krāmējos.
Teiksim galdnieks uztaisa smuku galdu, pie kura gadiem pulcēsies ģimene uz pusdienām, varbūt to apklās ar avīzi, dzers alu un ēdīs voblu. Bet galds ir kas taustāms, paliekošs un skaists. Vai ārsti, kas palīdz atlabt cilvēkam. Autobusa šoferis, kas spītējot ledum, aizved mani uz laukiem. Mederiks, kurš pēta tālas galaktikas. Plūme, kurš uzraksta jautru dziesmu, kas ielīksmo manu prātu.
Bet reklāma ir sūds. Un es ar šitiem sūdiem krāmējos.