Pirmsalgasdienas nedēļā es ēdu putru. Iepērku maišeli ar putraimiem, paku piena un tā dzīvoju. Pievāru milzīgu katlu un ēdu. No rītiem kopā ar rīvētām upenēm ar cukuru. Vakaros putras šķēles tiek apceptas olīveļļā un apkaisītas ar svaigi maltiem pipariem. Garšīgi. - atkal putru ēd? nu ko tad nesaki, ka nav naudas, es takš tev aizdošu (tā mamma). Bet man garšo. Tiešām. Putra ir dievu ēdiens. It sevišķi ziemā. Mannā putra ar kūstošu tumšās šokolādes gabaliņu bļodas viducī, auzu pārslu ar āboliem un kanēli. Un vēl ir viena, kas patiesībā nav īsti putra. Mūsu laukos Nellijas tante vārīja kartupeļu putru, liekot klāt daudz mannas. Ar nolūku. Tas īstenībā bija otrā rīta ēdiens. Tad putra tika griezta šķēlēs un uz lauku virtuves pavarda sviestā apcepta kraukšķiga un zeltaina. Perfektas lauku brokastis kopā ar milzīgā toverī treknā tīrā pienā vārītu kappiju. - Kas tev ēdams mājās? Tā nosēdējām līdz agram rītam virtuvē. Runājoties un ēdot ar lielām karotēm putraimu putru pa taisno no galda viducī noliktā katla. |